DISKUSIJA: Ķenguru tiesas vai izolacionisms. Kas labāk?

/ Politika

2011. gada novembrī notika samits, kurā ASV un ES augstākās amatpersonas vienojās izveidot darba grupu, lai noskaidrotu, kā vislabāk palielināt savstarpējās tirdzniecības un investīciju apjomus. 2013. gada februārī sarunvedēji jau atzina, ka vislabākais būtu visaptverošs ES – ASV brīvās tirdzniecības un investīciju aizsardzības līgums.

DISKUSIJA: Ķenguru tiesas vai izolacionisms. Kas labāk?

Jūlija Stepaņenko:”Nav mehānisma, kas CETA un TTIP līgumu apstākļos aizsargātu mazos uzņēmējus nežēlīgajā konkurences cīņā.” /F64

To nosauca par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP). Tā jēga tika definēta kā muitas tarifu novākšana, jo katru gadu tiek samaksāti aptuveni 200 miljardi eiro, caur muitu izvedot preces uz ASV un otrādi. Tomēr TTIP mērķis patiesībā ir triviāls: transnacionālo korporāciju vēlme gūt lielāku peļņu. Tas attiecas gan uz pārtikas, gan nepārtikas precēm. Problēma ir tajā, ka daudzas E vielas, kas ES ir pārtikā aizliegtas kā indīgas, ASV ir atļautas. Tas attiecas arī uz tiem pesticīdiem, kas pārtikā ASV atļauti 1000 reižu lielākā koncentrācijā nekā ES. Un to visu mēs ēdīsim, jo tas būs lēti. ASV nenodarbojas ar tradicionālo lauksaimniecību Eiropas izpratnē, bet gan ar industriālo lauksaimniecību. Visdrīzāk tradicionālā lauksaimniecība, kādu mēs pazīstam, iznīks. Subsīdijas tiks atceltas, jo tās ir pret brīvo tirdzniecību.

Latvijas politiķu viedokļi par TTIP ir dažādi. Publiskas diskusijas nav notikušas un diez vai notiks, jo Ārlietu ministrijai, kā arī vairumam Saeimas deputātu «viss ir skaidrs». Tomēr Neatkarīgā aicināja izteikt viedokļus par TTIP.

Artis Pabriks ir latviešu politologs un politiķis, Eiropas Parlamenta deputāts, pārstāv partiju Vienotība. Viņš iestājas par TTIP. Zvērināta advokāte un politiķe, Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko (Saskaņa) ir pret TTIP.

PAR

Artis Pabriks: – Ja skatāmies uz TTIP, ir divi aspekti. Pirmais – ekonomiskais, tas, ko nozīmē viens vai otrs tirdzniecības līgums, kādu labumu tas nes tai vai citai valstij. Otra sadaļa – ģeopolitiskā. Mums ir zināmas līdzības arī Atlantijas okeānā. Nav jābūt ļoti redzīgam, lai pamanītu, ka visi tie, kas negrib, lai nostiprinātos Amerikas un Eiropas saikne (tā mums ir jau caur NATO), uzsver, ka mums šo līgumu nevajag. Ja šis līgums netiks noslēgts, Atlantijas okeāns paliks «platāks», bet amerikāņu klātbūtne Eiropā – mazāka. Šajā ziņā redzam Krievijas, gan dažu nevalstisko organizāciju spiedienu, gan arī, manuprāt, Eiropas kreiso spēku iespaidu. Tiek izmantoti dažādi useful idiots (noderīgie muļķīši – angļu val.), lai mazinātu ASV ietekmi Eiropā.

Tagad tas ir populāri, jo mums ir izaicinājums no globālisma: zinām taču, ka notiek lielas pārmaiņas pasaulē – mainās tehnoloģiskā, morālā vide, un mēs šobrīd esam atraduši īsto «vainīgo», un par to ir kļuvusi starptautiskā tirdzniecība. Proti, nokodīsim starptautisko tirdzniecību, un globalizācija mūs vairs neskars. Piedodiet, mēs varam pat nokaut starptautisko tirdzniecību, taču no globalizācijas sekām neizvairīsimies.

Antiamerikānisms Eiropā ir pieaudzis, un pret to īpaši cīnās Francijas galēji labējās Nacionālās frontes līdere Marina Lepēna: viņa grib likvidēt ES, viņa negrib Eiropā amerikāņus, viņa grib sadarboties ar Krieviju. Un ko grib partija AfD (Alternative für Deutschland)? Šī partija ir proputiniska un antiamerikāniska. Visi šie aspekti ir bīstami. Tāpēc es vēlētos, lai TTIP ratificē stratēģisku iemeslu dēļ. Amerikāņu klātbūtne Eiropā mums, latviešiem, dod lielāku drošību, un mēs arī negribam vājināt Eiropas Savienību.

Kas mani kaitina, skatoties no līguma ekonomiskās puses: oponentu nevēlēšanās iedziļināties konkrētos faktos un stereotipu tiražēšana. Par piemēru varam ņemt Vācijas vicekancleru Zigmaru Gabrielu. Viņš, kas jūt spēcīgu arodbiedrību spiedienu, baidās virzīt TTIP uz priekšu. Pirms pāris mēnešiem Vācijas sociāldemokrāti runāja, ka šis līgums ir bīstams, jo tajā ir paredzēta lielo korporāciju vara pār nacionālajām valstīm, ir atļauti hormonu preparāti, vienvārdsakot – daudz kas neveselīgs. Pirms kāda mēneša Gabriels nostājās pie mikrofona un teica, ka, lūk, ir pagājuši kādi astoņi ES un ASV sarunu raundi par šo līgumu un mēs neesam nonākuši ne pie kāda kopsaucēja, tāpēc uzskatu, ka šis TTIP ir beigts. Bet ja mēs neesam panākuši nekādu vienošanos ne par hormoniem, ne par tarifiem, tad mums jākritizē pašiem sevi, nevis līgumu.

Ja runājam par tirdzniecības līgumu ar Kanādu (CETA), kuru, domājams, decembrī dabūsim cauri Eiropas Parlamentā, tad līdzīgs varētu izskatīties arī TTIP. Mums tirdzniecība ir vajadzīga: kur tad mēs liksim pienu, sieru, mēbeles, koku, visu pārējo? Divu miljonu valstij starptautiskā tirdzniecība ir vitāli svarīga. Apsēžamies ar amerikāņiem pie viena galda, piedāvājam amerikāņiem, ko mēs gribam pārdot, savukārt viņi piedāvā mums savas preces. Mēs vēlamies, lai no amerikāņu puses mūsu precēm netiktu noteikti ievedmuitas tarifi, vēlamies arī, lai nebūtu netarifu barjeras, kas nozīmē slēptu tirdzniecības kavēšanu. Iespējams, ka otra puse gribēs pie mums tirgot preces, kuras mēs negribam ielaist bez tarifiem. Mēs gribam savu tirgu aizsargāt, tāpēc uzliekam kvotas.

Tie cilvēki, kuri apgalvo, ka TTIP palīdzēs lielajām korporācijām, ir diezgan tālu no patiesības, jo visām lielajām korporācijām pieder miljardi, un tās noteikti izdzīvos arī bez TTIP palīdzības, jo pratīs iespiesties tirgū ar naudas palīdzību. Savukārt mazie uzņēmumi izzudīs, ja tiem nebūs skaidri noteikumi un atbalsts, ko dod tirdzniecības līgums, un ja nebūs precīzas likumdošanas. TTIP pirmām kārtām palīdzēs mazajiem uzņēmumiem, ne lielajiem. Ja runājam par starptautiskajām tiesām, tas arī ir izdomājums: iespējas lielajām korporācijām vinnēt valsti ir samazinātas. Un kāpēc Kanāda, kur ir 35 miljoni iedzīvotāju, nebaidās slēgt tirdzniecības līgumu, bet ES, kur ir ap 500 miljonu iedzīvotāju, to darīt baidās?

Visskaļāk pret starptautisko tirdzniecību iestājas zaļie. Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņiem no rokām ir izsists viņu galvenais trumpis – cīņa par veselīgu, ekoloģisku dzīvesveidu, jo par to iestājas faktiski ikviena partija. Tad atliek tikai cīņa pret TTIP. Tas ir labs veids, kā sevi reklamēt. Bet problēma ir tajā, ka lielo, globālo izmaiņu rezultātā izskatās, ka starptautiskā tirdzniecība būs lielākā cietēja, jo cilvēki vairāk iet izolacionisma virzienā – tas ir tāds kā modes vilnis. Domāju, ka turpmākie pieci gadi gan starptautiskajai tirdzniecībai, gan citām starptautiskās likumdošanas lietām būs ļoti smagi. Un Latvijai tas nenāks par labu. Bet mums ir vajadzīga atvērtība uz āru. Taču, godīgi sakot, man šķiet, ka TTIP ir beigts: populisma sērgas dēļ gandrīz visi ir nobijušies, neviens vairs negrib iestāties par starptautisko tirdzniecību. Man par to ir žēl.

PRET

Jūlija Stepaņenko: – Šobrīd ir jārunā par diviem līgumiem vienlaikus: par TTIP un CETA (Eiropas Savienības un Kanādas brīvās tirdzniecības līgums). CETA paredzēts parakstīt tuvāko nedēļu laikā, jo 23. septembrī Bratislavā dalībvalstu ministru neformālās tikšanās noslēgumā – par spīti vairāku valstu iebildumiem – ES tirdzniecības komisāre Sesīlija Malmstrēma paziņoja, ka CETA līgums netiks mainīts un tas ir gatavs parakstīšanai 27. oktobrī ES un Kanādas samita laikā. Šajās dienās Polijas premjere Beāta Šidlo ir paziņojusi, ka Polija CETA esošajā redakcijā neparakstīs, jo tas kaitē poļu lauksaimniekiem un uzņēmējiem. Uzskatu, ka no šā līguma mums vajadzētu uzmanīties tāpat kā no TTIP, jo, ratificējot CETA, valstu pašnoteikšanās spējas tiks būtiski ierobežotas. Lielās korporācijas un investori varēs izmantot īpašas «korporatīvās tiesas» (ISDS jeb ieguldītāju valstu strīdu izšķiršanas mehānismu) strīdu izšķiršanai ar valsti: strīdus izšķirs komerctiesneši. Šādām tiesām pat ir savs termins – cangaroo court jeb ķenguru tiesas, kas nozīmē, ka tiesas lēmums ir paredzams par labu stiprākajam vēl pirms paša procesa. Tātad komercstruktūras varēs diktēt savus noteikumus jebkurā teritorijā un jomā.

Mūsu Ārlietu ministrijas materiālos ir tikai vienpusēja informācija par to, cik liels būs TTIP pienesums Latvijas ekonomikai, bet sabiedrībā trūkst kritiska informācijas izvērtējuma kopumā. Vācijā, Austrijā, Lielbritānijā ir publicēti neskaitāmi pētījumi par TTIP un CETA riskiem, bet Latvijā nav nevienas organizācijas, kas ieguldītu līdzekļus sabiedrības informēšanā un situācijas objektīvā analīzē. Kritiskas informācijas kritiska apmaiņa notiek tikai sociālajos tīklos.

Abi līgumi pieļauj korporāciju vēršanos pret cilvēkiem, patērētājiem, uzņēmējiem. Tā ir globalizācijas neglītā seja. Paredzams, ka

CETA pēc tā parakstīšanas nonāks līdz ratificēšanai Saeimā – tā ir neliela demokrātijas uzvara, jo sākotnēji bija plānots, ka ES vārdā tā parakstīšanu varētu uzņemties Eiropas Komisija.

Protams, mēs atkal dzirdēsim, ka gan CETA, gan TTIP ir visaptverošs, ambiciozs jaunās paaudzes līgums. Diemžēl šie vārdi tikai maskē briesmas. Pirmām kārtām – tas ir valsts pašnoteikšanās spēju apdraudējums, tajā skaitā tiesības ieviest pašiem savus noteikumus attiecībā uz pārtikas drošību un kvalitāti. Pieņemot jaunus likumus, mums katru reizi vajadzēs pārliecināties, vai tie neietekmēs kādas korporācijas intereses. Cik tālu valstu pašnoteikšanās tiesības nonāks konfliktā ar korporāciju interesēm – tas ir nopietns jautājums, jo arī kopīgās ES intereses gan nedalāmības, gan paplašināšanās ziņā varētu tikt apdraudētas. CETA uzskatāms kā TTIP melnraksts, izmēģinājuma trase, un tas ir pamodināts, iespējams, tāpēc, ka TTIP slēgtās sarunās puses joprojām spītīgi turas pie sava. Deputāti, parakstoties par slepenas informācijas neizpaušanu, drīkst iepazīties ar līguma dokumentiem Ārlietu ministrijas lasītavā bez mobilā telefona un personiskajām mantām. Oficiālā versija, kas skaidro līguma slepenību, ir ASV īpašo interešu aizsardzība, bet, manuprāt, sarunu gaitu un ASV priekšlikumu noslepenošana vājina sabiedrības modrību un nomaskē pārrunu aso un dramatisko toni.

Mēs tikko esam aplēsuši Krievijas embargo sekas, kas samazināja kopējo preču eksportu par aptuveni 250 miljoniem eiro līdz pagājušā gada beigām, mēs nupat esam sākuši skatīties uz Ķīnas un citu tirgu pusi, bet vai nenotiks tā: tad, kad ASV un Kanāda, pamatojoties uz tirdzniecības līgumiem, ienāks ES, katrai dalībvalstij nāksies savas darbības saskaņot ar otro līgumslēdzēju pusi, un mēs atkal paliksim pie sasistas siles? Manuprāt, mūsu valsts attīstības vārdā būtu tikai labi, ja, piemēram, Ķīna paliktu kā mūsu sadarbības partneris. Bet tagad Latvija ir pabērna lomā, kuru aiz lielo bērnu klaigām neviens nedzird… Mēs, protams, sūtām uz līguma pārrunām (no 3. līdz 7. oktobrim norit 15. sarunu raunds par TTIP!) savas pozīcijas, bet saikne starp Latvijas priekšlikumiem un to, kas iesniegts no mūsu īpašo interešu saraksta, joprojām nav redzama. Ja ES valstis nonāks līdz līguma ratifikācijai, ikviena valsts tiks cītīgi pieskatīta, lai līgums tiktu ratificēts, jo pretējā gadījumā ratifikācija izgāzīsies.

Mēs nosūtījām jautājumus ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam, vēloties uzzināt, kā ir veidota sabiedrības izpratne par TTIP pozitīvo un, iespējams, negatīvo ietekmi uz Latvijas ekonomiku un katru mājsaimniecību, īpaši attiecībā uz vides un patērētāju tiesību aizsardzības jomām. 2016. gada 14. septembrī ministrs kopā ar 11 citiem dalībvalstu ministriem nosūtīja vēstuli EK tirdzniecības komisārei S. Malmstrēmai, paužot atbalstu TTIP sarunu turpināšanai, taču sarunu lietderīguma jautājums no LR puses netika apspriests nedz LR Ministru kabinetā, nedz Saeimā. Kāpēc?

Atbildes vēstulē ministrs skaidro, ka ĀM «vienmēr ir uzsvērusi sabiedrības informēšanas nozīmi par TTIP sarunām», jo, izrādās, esot notikuši informatīvie semināri un publicēti raksti un intervijas medijos. Izrādās, ka Latvijas attieksme pret TTIP esot kopumā pozitīva – pēc Eurobarometer datiem, 2015. gada rudenī TTIP noslēgšanu atbalstīja 58% iedzīvotāju. Tādēļ ministrija arī neplāno turpmāk veikt jelkādas aptaujas par šo tēmu.

Runājot par TTIP, mēs nevaram nerunāt par ģenētiski modificētajiem organismiem (ĢMO) un pārtikas drošību: šie jautājumi ir cieši saistīti ar TTIP. Pēdējos divos gados ASV ir ievērojami pieaudzis no ES ievesto pārtikas produktu apjoms – tie ir tādi produkti, kas ASV tiek ražoti, bet satur ĢMO, savukārt ES ražotie – nesatur. Tā, piemēram, aprīlī ASV iepirka 44 000 tonnu rumāņu bio kukurūzas. Tas bija netiešs signāls tam, ka Amerikā vairs nepietiek bioloģiski tīru produktu un tie jāiepērk Eiropā. Un tas arī bija ASV signāls Eiropai, sak, mēs esam gatavi no jums iepirkt visu un tādos daudzumos, ka jums vajadzēs būt mums pretimnākošiem.

Saskaņā ar Vācijas fonda Bertelsmann Stiftung pasūtītajiem YouGov pētījumiem Amerikā atbalsts TTIP ir krities no 53% (2014. gadā) uz tagadējiem 18%. Laikam arī paši amerikāņi vēlas ēst tīru pārtiku, nevis audzēt pie sevis lēto, ģenētiski modificēto barību.

Pabrika kungs uzskata, ka TTIP domāts tam, lai aizsargātu mazos un vidējos uzņēmējus, bet objektīva informācija liecina par pretējo – pēc Lielbritānijas organizācijas Bussiness Against TTIP (Uzņēmēji pret TTIP – angļu val.) aplēsēm: ja tiks ratificēts TTIP, Eiropā darbu varētu zaudēt ap 680 000 mazo un vidējo uzņēmumu darbinieku. Nav tāda mehānisma, kas šo līgumu apstākļos aizsargātu mazos uzņēmējus nežēlīgajā konkurences cīņā. Tātad arī mūsu mazie un vidējie uzņēmēji tiks vienkārši iznīcināti.

Rinkēviča kungs apgalvo, ka mums ir svarīgi uzturēt arī tirdzniecības saites ar savu ģeopolitisko partneri un draugu – ASV, kas solījušas mūs aizstāvēt draudu gadījumā. Interesanti būtu zināt – vai mēs zaudēsim drošību, ja neļausim saimniekot svešām korporācijām mūsu valstī, un vai mums joprojām būtu interesanti tirgoties ar ASV, ja sadarbība drošības jomā nebūtu tik nepieciešama?

Elita Veidemane, Neatkarīgā Rīta Avīze, 2016.gada 7.oktobris

Dalies ar rakstu