Moderna un ambicioza jaunās paaudzes inde

/ Politika

Ja kodolkaram piešķirtu kādu viltīgu lielo burtu apzīmējumu un nosauktu to par “jaunās paaudzes, modernu starpvalstu attiecību regulēšanu”, esmu pārliecināta, ka neviens nepievērstu uzmanību politiķu rosībai, līdz par mūsu galvu sāktu lidot raķetes un bumbas.

Moderna un ambicioza jaunās paaudzes inde

Jebkuras diskusijas par CETA (brīvās tirdzniecības līgums starp Kanādu un ES) un TTIP (brīvās tirdzniecības līgums starp ASV un ES) līgumiem sabiedrībā ir apklusušas, atduroties pret vienpusēju jautājuma pasniegšanas manieri – lielisks rādītājs tam, cik vienkārši mūsu valstī var dabūt cauri sarežģītus un nelabvēlīgus lēmumus, absolūtā klusumā. Latvijā šiem līgumiem gandrīz nav oponentu un tikai pa retam kāda preses relīze no ārlietu ministrijas vai kāda koalīcijas politiķa atgādina sabiedrībai, ka mēs esam ceļā uz satraucoši ambicioza, jaunās paaudzes moderna nolīguma slēgšanu, kas nesīs mums jaunas preces, darba iespējas un radīs brīvu pieeju tirgum bez barjerām. Abu šo līgumu nosacījumi (sarunas par CETA ir noslēgušās 2014. gada augustā, bet par TTIP – vēl turpinās) neskaitāmu ekspertu pētījumos un analīzēs ir atzīti par bīstamiem abām līgumslēdzējpusēm – apdraudēti patērētāju drošības, vides, darba attiecību standarti, vājināta kontrole pār ĢMO apriti, tiks ieviesta publisko pakalpojumu privatizācija un darbosies īpašie investoru tribunāli, kuros korporācijas var iesūdzēt valsti, ja tās likumi traucē gūt paredzēto peļņu.

Neskatoties uz notikušajiem neskaitāmajiem protestiem citās Eiropas valstīs – Austrijā, Vācijā, Francijā, Grieķijā, Luksemburgā, Briselē, Latvija uz kopējā fona pavisam neizskatās neapmierināta ar savu turpmāko likteni. Pēc gada veciem Eirobarometra datiem, uz ko atsaucas ārlietu ministrs savā atbildes vēstulē deputātiem par Latvijas nostāju TTIP sakarā, veseli 57% Latvijas iedzīvotāju atbalsta TTIP un visu, ko tas varētu nest – saindētu pārtiku, bezdarbu un pilnu pakļaušanos korporāciju iegribām. Diez vai respondenti pirms gada nojauta visus riskus, drīzāk – nemaz nebija informēti par līguma būtību.

Bet ja sarunas par TTIP turpinās nedaudz “paaugstinātos toņos” un daži Eiropas valstu politiķi tās nosaukušas par pilnīgu fiasko, tad līgums ar Kanādu, kas jau kopš 2014.gada bija atstāts “uz ledus”, šobrīd tiek steidzamā kārtā virzīts uz parakstīšanu jau šī gada 18.oktobrī (ES valstu saskaņošana) un 27.oktobrī (svinīgā parakstīšanas ceremonija – ES-Kanādas samitā).

Kopš 12.Saeimas pilnvaru apstiprināšanas laika CETA ne reizi nav ticis apspriests Saeimā, bet premjera Māra Kučinska valdības deklarācijā kā prioritāte ir minēts tikai TTIP – ne vārda par CETA. Šī līguma pēkšņa parādīšanās Latvijas un Eiropas politiķu dienaskārtībā ir veids, kā lēmumu pieņemt ātri, sabiedrībai nepamanot. Ārlietu ministrs jau 2016.gada 14.septembrī ir parakstījis atbalsta vēstuli par labu CETA un TTIP līgumiem- Latvijas oficiālais viedoklis ES institūcijās jau ir noskaidrots un atliek tikai formāla procedūra. Lieki piebilst, ka sabiedrības viedokli nedz par CETA, nedz par TTIP Ārlietu ministrija neplāno noskaidrot; tai pietiek ar veciem Eirobarometra datiem, bet viedokli par CETA apzināt nemaz vairs nav atlicis laika.

Daži Eiropas eksperti apgalvo, ka CETA ir sagatavošanās posms TTIP, bet daži – pēc CETA parakstīšanas TTIP aktualitāte zudīs, jo daudzas ASV korporācijas ir reģistrētas arī Kanādā – noslēdzot CETA līgumu, mēs paveram vārtus visam, no kā centāmies pasargāt sevi, strīdoties par TTIP nosacījumiem. Arī otra līgumslēdzējpuse ir nobažījusies: Kanādas arodbiedrības ir solidarizējušās ar Eiropas publisko pakalpojumu arodbiedrību apvienību, Kanādas piena ražotāju asociācijas izpilddirektors Alēns Burbo aicina Kanādas valdību neatbalstīt CETA, jo rūgta pieredze ar līdzīga rakstura līgumu ir pierādījusi, ka jebkura “moderna saistība” graujoši iedarbojas uz vides standartiem, darba attiecībām un patērētāju drošību. Kopš NAFTA (Kanādas, ASV un Meksikas līguma) stāšanās spēkā Kanāda tika iesūdzēta īpašajā investoru tribunālā 39 reizes un zaudējusi 198 miljonus dolāru nodokļu maksātāju naudas. Latvija, parakstot CETA līgumu, uzņemas tādas pašas saistības – atbildēt īpašajā investoru tiesā par katru savu lēmumu, kas neapmierinās kādu korporāciju. Par šīm prasībām maksās Latvijas nodokļu maksātāji.

Redzot to, cik stabili pēdējā laikā Latvijas iedzīvotāji tiek virzīti uz iznīcību, prātā nāk traģisks Rīgas pilsētas dibināšanas stāsts, kad 1200.gada vasarā bīskaps Alberts saaicināja vietējos lībiešu vecākos un viņu dēlus uz dzīrēm vācu tirgotāju namā Rīgas ciemā. Neko ļaunu nenojauzdami, lībieši atstāja ieročus ārpusē. Dzīres ritēja pilnā sparā, līdz kāds no lībiešiem pamanījis, ka viņi ir ieslēgti svētku zālē, bet pats Alberts pazudis. Ieslodzītajiem nebija iespēja pretoties, un viņiem nācās pildīt vācu prasības, jo viņu dēli tika sagrābti par ķīlniekiem un nosūtīti uz Vāciju. Tēviem savu dēlu dzīvība bija dārga, un tā vācieši tika pie vietas, kur celt pilsētu.

Arī mūsu vadošie politiķi, parakstot Latvijai bīstamus līgumus, rīkojas tā, it kā tiem nebūtu izvēles un dzīrēs aiz durvīm būtu palikuši ne tikai viņu ieroči, bet arī veselais saprāts, jo šādu rīcību var izskaidrot tikai ar smagiem personīgiem apstākļiem.

Ja kaut viena valsts atteiksies parakstīt CETA līgumu, tas būs izgāzies – tāpēc zem liela spiediena viens pēc otra pakāpeniski padodas ES valdību vadītāji un tikai Austrijas kancleram Kristiānam Kernam, kā pēdējai cerībai tauta raksta petīciju, lūdzot neatbalstīt līgumu. Atšķirība ir tomēr tajā, ka citi ES politiķi pēc plašām diskusijām sabiedrībā, pēc lielām tautas demonstrācijām un piketiem, sper šo atbildīgo soli, apzinoties, ka savu vēlētāju priekšā uzņemas risku par līguma negatīvajām sekām un maksās par to ar savu politisko karjeru. Bet Latvijā – lai kas notiktu pēc šī līguma stāšanās spēkā, saikne starp politiķu liktenīgo lēmumu un tautas labklājību nebūs redzama vispār.

 

Dalies ar rakstu