No Ārlietu ministrijas neizdarībām līdz Pieprasījumu komisijas darba neefektivitātei

/ Pārdomas

Debates par mūsu pieprasījumu par Ārlietu ministrijas neizdarību bērnu lietās Apvienotajā Karalistē bija tik auglīgas, ka pamudināja manus kolēģus nopietni aizdomāties par Saiemas Pieprasījumu komisijas eksistēšanas jēgu.

No Ārlietu ministrijas neizdarībām līdz Pieprasījumu komisijas darba neefektivitātei

Pieprasījumu komisijas atzinumi neatšķiras viens no otra, tie visi ir nemotivēti atteikumi. Pieprasījums parasti tiek sastādīts, kad opozīcijas deputāti pamana būtiskus trūkumus kādas ministrijas darbā, bet sabiedrībai nav iespēja sekot līdzi Pieprasījumu komisijas sēdei tiešraidē, vai vismaz noskatīties sēdes video vēlāk Saeimas mājas lapā. Atliek vien debates Saeimas sēdē.

Kā jau teicu, šīsdienas debates bija daudz auglīgākas par pašu komisijas sēdi, jo tieši debašu laikā mēs nonācām pie risinājuma – ļaut pašiem deputātiem izvērtēt vēstnieces atbildību, kā arī rūpīgāk uzraudzīt iestāžu sadarbību, deputātiem sanākot uz komisiju kopsēdi. Paldies tiem koalīcijas deputātiem, kas to ierosināja un virzīs.

Līdz ar to – mēs varam secināt, ka Pieprasījumu komisija nerada risinājumus un ir bezjēdzīga valsts līdzekļu tērēšana. Es uzskatu – tā kā pieprasījums vienmēr ir vēršanās pie konkrēta ministra, vai arī ministru prezidenta, to pavisam droši var integrēt ministra demisijas instrumentā. Pieprasot demisiju, ir nepieciešami 10 deputātu paraksti, tāpat, kā pieprasījumā. Pieprasot demisiju, Saeimas sēdē notiek debates, tāpat, kā pēc pieprasījuma izskatīšanas, jo pieprasījums ministram jau ir skaidra norāde, ka deputāti stipri apšauba ministra efektivitāti. Nekas neliedz arī ministram piedalīties debatēs un “mazgāt sevi baltu”.

Tāpēc es šodien parakstīju kolēģes Ingūnas Sudrabas iniciēto likumprojektu par grozījumiem Saeimas kārtības rullī – likvidēt Pieprasījumu komisiju.

 

Dalies ar rakstu