Deklarācija par nepilgadīgo tiesību aizsardzību ārzemēs

/ Politika

2016.gada 28.janvārī Saeima pieņēma Deklarāciju par nepilngadīgo valstspiederīgo aizsardzību ārvalstīs.

Deklarācija par nepilgadīgo tiesību aizsardzību ārzemēs

Jebkurai sevi cienošai valstij būtu jāspēj aizstāvēt savu pilsoņu tiesības, tajā skaitā arī ārpus valsts robežām.

Nav pieļaujami sistemātiskie starptautisko normu pārkāpumi attiecībā pret mūsu pilsoņiem. Bērnu tiesību jautājumos valstīm ir jāsadarbojas savstarpējā cieņā un izpratnē. Lai neturpinātos situācija, kad Latvijai netiek ziņots, par to, ka no mūsu ģimenes ārvalstīs kāda iemesla dēļ ir izņemts bērns, ir tapis šis aicinājums un atgādinājums. Tas ir arī kā uzdevums mūsu valdībai rīkoties tepat Latvijā, lai sniegtu juridisku palīdzību tautiešiem, pārņemtu lietas uz Latviju un izglītotu cilvēkus par iespējamām atšķirībām bērnu audzināšanas jautājumos dažādās valstīs.

Tā kā pārkāpumi turpinās un šogad ir atklājies jauns gadījums, kad Latvijas iestādes nav savlaicīgi informētas par bērna aprūpes jautājumu, Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko uzskata, ka šī deklarācija ir neliels, bet nozīmīgs solis bērnu tiesību aizsardzības politikas veidošanā ārpolitikas jomā.

Jebkuram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka ģimene ir vislabākā vieta bērnam un cik smagi un traumējoši bērns pārdzīvo piespiedu šķiršanos ar vecākiem. Diemžēl praksē ir pierādījies fakts, ka jēdziens “Bērna labākās intereses” var tikt pavērsts pret pašu bērna ģimeni un labākās intereses pret bērna vecākiem var aizstāvēt kāds svešs cilvēks – sociālais darbinieks.

Maldās tas, kurš domā, ka bērnus atņem tikai pavisam bezcerīgiem vecākiem, kuri pakļauj bērnus briesmām, vai nerūpējas par tiem. Tāpat maldās tie, kuri šādās situācijās sāk vērtēt vecāku personību un rīcību. Bērns nav koferis, kuru var pazaudēt izklaidības dēļ un bērns nav medaļa, kuru var piešķirt vai atņemt. Bērnam ir tiesības augt savā bioloģiskajā ģimenē.

Ņemot vērā potenciāli augsto kļūdu procentu, kuru pieļauj tie paši Lielbritānijas sociālie darbinieki, mums ir jābūt tiesīgiem pašiem vērtēt katru situāciju. Šokē kādas angļu sociālās darbinieces teiktais: “Mēs labāk salaužam 10 normālas ģimenes un izglābjam vienu bērnu no īstām briesmām, nekā nedarām neko”.

Prātam neaptverami iedomāties, pie kā noved šādi pārspīlējumi bērnu labāko interešu aizstāvībā. Austrālijas premjere nesen bija spiesta atvainoties valsts vārdā tiem, kurus skāra postošā valsts politika ģimeņu jomā. No otrā pasaules kara beigām līdz pat pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, vientuļām, trūcīgām mātēm tika atņemti bērni un ievietoti audžuģimenēs. Tūkstošiem cietušo bērnu.

Deklarācijas pilns teksts ir pieejams šeit: http://likumi.lv/ta/id/279846-deklaracija-par-nepilngadigo-latvijas-valstspiederigo-tiesibu-aizsardzibu-arvalstis

(Mana runa Deklarācijas pieņemšanas sēdē)

Ir tapis dokuments, kas palīdzēs Ārlietu Ministrijai nostiprināt savu politisko gribu mūsu pilsoņu interešu aizsardzībā. Ņemot vērā to, ka Vīnes Konvencijas pārkāpumi turpinās un jau šogad ir atklājies jauns gadījums, kad mūsu bērns ir paņemts no ģimenes, nepaziņojot par to Latvijas atbildīgām iestādēm.

Visiem saprātīgiem cilvēkiem ir skaidrs, ka ģimene ir vislabākā vieta bērnam un cik ārprātīgi pārdzīvo bērns piespiedu šķiršanos ar vecākiem. Diemžēl praksē ir pierādījies fakts, ka jēdziens “Bērna labākās intereses” var tikt pavērsts pret pašu bērna ģimeni un labākās intereses pret bērna vecākiem var aizstāvēt kāds svešs cilvēks – sociālais darbinieks.

Jūs maldāties, godātie kolēģi, domājot, ka bērnus atņem tikai pavisam bezcerīgiem vecākiem, kuri pakļauj bērnus briesmām, vai nerūpējas par tiem. Tāpat Jūs maldāties, kad šādās situācijās sākat vērtēt vecāku personību un rīcības procesa laikā. Nekad to nedariet. Jo bērns nav koferis, kuru var pazaudēt izklaidības dēļ un bērns nav sankcija vai balva, kuru var piešķirt vai atņemt. Bērnam ir tiesības un bērns grib atgriezties ģimenē. Šajās situācijās aicinu pirmkārt domāt par bērnu, nevis fokusēties uz to, ko vecāks ir izdarījis vai nav izdarījis. Kāpēc mēs uzticam lemt mūsu likteņus kādam citam? Mums pašiem ir jāizvērtē katrs šāds gadījums, ņemot vērā potenciāli augsto kļūdu procentu, kuru pieļauj tie paši Lielbritānijas darbinieki. Šokē kādas sociālās darbinieces teiktais: mēs labāk salaužam 10 normālas ģimenes un izglābjam vienu bērnu no īstām briesmām, nekā nedarām neko. Par kādu cenu te ir runa! Es personīgi kontaktējos ar 7 māmiņām un 1 vecmāmiņu un katrai ir savs stāsts. Tie ir adekvāti cilvēki, dažiem no tiem ir izdevies paglābt savus bērnus, dažiem – nē.

Ilustrācijai – lieta ar vecākiem Karissa Koks un Ričards Kārters bija apcietināti, jo viņu 6 nedēļas vecajam bērnam bija sākušās veselības problēmas. Vecāki bija turēti aizdomās par vardarbību, un pēc 3 gadu ilgas cīņas tika attaisnoti. Tiesa atzina kļūdu, bērnam atrada īpašu kaiti, kuras dēļ bija radušās aizdomas par vardarbību. Bet bērns saviem vecākiem bija zudis, jo viņu adoptēja un tas ir neatgriezenisks process. Izklausās tiešām neiedomājami, bet tā tas ir.

Vēl viens kliedzošs jau vēsturisks netaisnības piemērs – Austrālija, kurā valsts īstenotās politikas rezultātā vientuļām, neprecētām nabadzīgām māmiņām atņēma bērnus, ievietojot tos audžuģimenēs, šo praksi piekopjot no 2.pasaules kara beigām līdz septiņdesmitajiem gadiem. Rezultātā cieta tūkstošiem bērnu. Tikai dažus gadus atpakaļ Austrālijas premjerministre Džūlija Gillarda valsts vārdā atzina šo briesmīgo kļūdu un parlamentā svinīgi atvainojās cietušajiem valsts vārdā, nosaucot valsts rīcību par kaunpilnu praksi, kas liedza mātēm rūpēties un mīlēt savus miesīgos bērnus.

Atgriežoties pie Lielbritānijas – 95% no aptuveni 5000 adopcijām Lielbritānijā ir tā saucamās piespiedu adopcijas. Ko praksē nozīmē adopcija bez vecāka piekrišanas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka ir bērns, kurš kādā dienā piespiedu kārtā ar svešiem cilvēkiem tiek aizvests uz svešu ģimeni un ir vecāks vai vecāki, kuri visiem spēkiem cīnās par to, lai paliktu kopā ar bērnu. Nezinot savas tiesības, stresa situācijā vecāki bieži vien tiek spiesti parakstīt dažādus dokumentus, tostarp arī tādu, kas juridiski tiek tulkots arī kā attiekšanās no bērna. Parasti tie ir rīcībspējīgi, adekvāti cilvēki. Ja vecākiem ir atļauts tikties ar bērnu, tas notiek zem uzraudzības lielākoties, kur darbinieks pieraksta katru soli un neļauj sazināties ar bērnu dzimtā valodā.

Šobrīd caur tādiem pārbaudījumiem iet cauri vairāki mūsu pilsoņi. Īrijas un Lielbritānijas vecāki uzmanīgi seko šīs deklarācijas pieņemšanas gaitai un ļoti jūtīgi reaģē uz katru pavērsienu vai kavējumu šajā lietā. Uz doto brīdi man personīgi ir zināmi 8 bērni, kuri ir piespiedu kārtā šķirti no ģimenes, kā arī šķirti no saviem brāļiem un māsām. Daži no tiem tiek gatavoti adopcijai, tāpat, kā mūsu meitenīte Katrīna.

Cik bērniem ir jābūt adoptētiem piespiedu kārtā, lai Latvijas valsts sāktu reaģēt un pildīt savas ar Satversmes 98.pantu noteiktās funkcijas? Es saprotu, ka Latvija nav izņēmusi no ģimenes nevienu Lielbritānijas pilsoni, lai varētu salīdzināt dažādas valstu reakcijas uz šādām darbībām, bet manā skatījumā Latvijas nostāja savu pilsoņu aizstāvībā varētu būt daudz izlēmīgāka.

Ir vairāki citu valstu piemēri, kuros valsts augstākās amatpersonas demonstrē drosmi un izlēmību, kad runa ir par valsts pilsoņiem. Čehijas prezidents, kurš pirms tam bija skaļi kritizējis slaveno Norvēģijas sociālo dienestu darbu, ir pārgājis pie praktiskiem mēriem: lai atgādinātu par piespiedu kārtā adoptējamiem diviem puikām, prezidents ir atsaucis svētku ielūgumu Norvēģijas vēstniecei. Slovākija, lai paglābtu savus divus puikas no piespiedu adopcijas, izsūtīja Lielbritānijai diplomātisko notu ar brīdinājumu par vēršanos tiesā pret Lielbritāniju. Tas nostrādāja, puikas atgriezās mājās pēc 920 dienu ilgās prombūtnes.

Daži mēdz salīdzināt mūsu tautiešus ārvalstīs, īpaši Lielbritānijā, ar bēgļiem. Sakot, ka redz Lielbritānija piecieš mūsu tautiešus un būs jāsolidarizējas arī mums. Bet vai ir dzirdēts kaut viens gadījums, kad bēgļu ģimenei tiek atņemts bērns? Jūs taču redzat, kā nereti šie bērni tiek uz Eiropu – laimīgi, ja paliek dzīvi – gumijas laivās, bez glābšanas vestēm. Tāpat ap 700 bērnu šobrīd Lielbritānijā ir ieradušies vispār bez vecākiem.

Valsts Prezidents kopā ar Tieslietu Ministru šā gada 11.augustā ir vienojušies par palīdzības sniegšanu meitenītes lietā. Ministru Prezidente, Laimdota Straujuma, sadarbībā ar Tieslietu Ministriju, šā gada 1.septembrī ir izveidojusi darba grupu Latvijas pilsoņu bērnu aizsardzībai ārvalstīs. Ņemot vērā visu šo, tas būtu ļoti liels apkaunojums valstij, ja pat iestājoties Valsts augstākām amatpersonām, mēs turpināsim zaudēt mūsu bērnus. Par mums vienkārši pasmiesies. Un kad lietas par Latvijas bērnu piespiedu adopciju nonāks Eiropas Cilvēktiesību Tiesā, notikumus nāksies šķetināt no jauna un tā vairs nebūs slepenā ģimenes tiesa Londonā, bet diezgan plaša rezonanse starptautiskā vidē.

Ja mēs nebūsim izlēmīgi un mūsu amatpersonas turpinās neko nedarīt lietas labā, mēs pierādīsim sevi, kā nespējīgus aizstāvēt savus bērnus.
Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā trūkst vienotas politikas bērnu tiesību aizsardzības jomā ārvalstīs. Ar klusēšanu tiesās un maigām lūdzošām vēstulēm mūsu pilsoņu aizstāvībā nepietiks. Ir nepieciešama nepārprotama diplomātiska, bet stingra nostāja šajā jautājumā. Aicinu deputātus sekot līdzi šīs deklarācijas izpildei un veicināt skaidra un stabila mehānisma izveidi bērnu aizsardzībā.

Tāpēc, ja es pareizi saprotu, šī deklarācija varētu būt pirmais starptautiskais dokuments, kurā Latvija īpaši uzsver savas tiesības un pienākumu rūpēties par saviem bērniem un aicina to darīt arī citas valstis. Ar šo deklarāciju Latvija ierindosies to valstu vidū, kuras ir skaidri noteikušas savas prioritātes bērnu aizsardzības jomā un, iespējams, iegūs domubiedrus un līdzgaitniekus šajā cīņā par saviem pilsoņiem.

Vēlos pateikties kolēģiem par ieguldīto darbu deklarācijas tapšanā, tāpat vēlos pateikties tiem ministriju un konsulātu darbiniekiem un vēstniekiem, kuri godprātīgi pilda savus pienākumus mūsu pilsoņu interešu aizsardzībā. Es ticu, ka mēs varam diplomātiskā veidā, bet uzstājīgi atgādināt par savām interesēm un no tā nav jābaidās.

Valdības veidotāji, lai kas jūs arī nebūtu šobrīd, aicinu jūs ņemt vērā to, ka starp visām citām valdības prioritātēm, pirmajā vietā vienmēr būs bērni, paļaujos uz godprātīgu šīs deklarācijas izpildi.

Dalies ar rakstu