Ārlietu ministrija nedrīkst atteikties no bērna tiesību aizsardzības

/ Ģimenes vērtības

Ārlietu ministrija nedrīkst atteikties no bērna tiesību aizsardzības

Vai Latvijas atbildīgās instances dara pietiekami, lai aizstāvētu ja ne Latvijas vecāku, tad vismaz bērnu intereses, kad bērni Lielbritānijā un citās valstīs tiek izņemti no ģimenēm? Kā nezaudēt Latvijas bērnus stingrajā britu bērnu tiesību aizsardzības sistēmā, kur tiekot «iztiesāts katrs zilums», un vai tiešām būs nobremzēta pretrunīgās Stambulas konvencijas ratifikācija, Neatkarīgās intervija ar Saeimas deputāti Jūliju Stepaņenko.

Neatkarīgā: – Pērn gada nogalē aktualizējāt jautājumu, par ko diskusijas nebeidzas joprojām, – par bērniem, kas tiek izņemti no Latvijas valstspiederīgo ģimenēm Lielbritānijā un Ziemeļīrijā. Nesen Ārlietu komisiju Latvijas vēstniece Lielbritānijā Baiba Braže informēja, ka līdz septembrim par 2017. gadu apzināts šāds 31, bet 2016. gadā – 26 gadījumi, no tiem četros gadījumos bērni nodoti ilgtermiņa audžuģimeņu apgādībā. Ir precizēti dati?

Jūlija Stepaņenko:(Korekcija, pēc TM jaunākajiem datiem uz 31.01.2018.) 2017. gadā 54 lietās bērni tika izņemti no vecāku aprūpes, no tām 41 lietā Anglijā (AK) par 43 bērniem. Jautājumam sekojam līdzi pastāvīgi, jo kopā ar kolēģiem aizsākām veidot aktīvu politiku, sākot ar 2015. gada rudeni, kad risinājās pēdējās tiesas sēdes skaļajā Lailas Brices lietā un negatīvās informācijas gūzma ap šo lietu novirzīja uzmanību no bērna. Kad bērns tiek izņemts, viņš tiek ievietots pirmajā audžuģimenē, kas stāv rindā, bet Lielbritānijā ir dažādas tautības, mentalitātes, cilvēki ir ļoti dažādi un bērnam no Latvijas, nonākot svešā ģimenē ar citu valodu un kultūru, ir ļoti grūti. Arī Lailas meitiņa vairākus gadus lietas izskatīšanas laikā atradās divās dažādās audžuģimenēs no Austrumāzijas – bērns bija pilnībā dezorientēts valodas apguves ziņā.

– Latvijā nav tik raiba sabiedrība, bet mēs jau arī nešķirojam, vai bērns nonāks latviešu vai krievvalodīgajā audžuģimenē.

– Bet, ja Latvijā bērnu izņem no ģimenes un ievieto krīzes centrā vai audžuģimenē, ja vecāki ir tik ļoti noziegušies, ka netiek pie bērna, tad bērnam vismaz ir iespēja komunicēt ar savu paplašināto ģimeni. Lielbritānijā bērns ļoti strikti tiek nodalīts no savas bioloģiskās ģimenes uz lietas izskatīšanas laiku, ar vecākiem viņš var kontaktēties tikai reglamentētā laikā īpašos kontaktcentros, kur komunikācija tiek uzraudzīta un dokumentēta. Bērnam tas rada ļoti lielu stresu. Labāk būtu viņu uz to nedrošo laiku atstāt, piemēram, pie vecmāmiņas, mammas māsas vai cita tuvinieka Latvijā, kas viņu labāk saprot.

– Tā ir Lielbritānijas specifiskā likumdošana, tostarp nosacījums, ka arī nedaudzās esošās latviešu audžuģimenes nevar ņemt tikai latviešu bērnus? Un mēs neko nevaram iesākt pret šo likumdošanu, vai daudz var mainīt ar aktīvāku Ārlietu ministrijas (ĀM), vēstniecības un varbūt arī citu Latvijas dienestu darbību?

– Pievērsām uzmanību ĀM bezdarbībai, kad pie mums aizvien biežāk sāka vērsties vecāki, kuriem vēstniecība atteica uzraudzību tiesā. Saskaņā ar Vīnes konvenciju konsulam tomēr ir pienākums nodrošināt dalību tiesā, īpaši gadījumos, kad tiek skartas nepilngadīgā intereses. Piekrītu, vēstniecība nevar pārstāvēt tiesā nedz bērnu, nedz vecākus, nevar arī piedalīties tiesas debatēs, bet vēstniecības pārstāvja dalība tiesā tiek protokolēta.

– Vēstniecības pārstāvja vārds vien kaut ko ietekmē, pat, ja viņš nevar neko bilst?

– No cilvēkiem, kas procesos piedalās, dzirdēts, ka tad, kad sēdē piedalās vēstnieks, process ir rūpīgāks, vairāk tiek dots vārds vecākiem un uzmanīts, lai viss tiek pareizi iztulkots, lai nekas netiek pārkāpts. Protams, nevaram būt droši, ka vēstnieka dalība vien nodrošinās lietas pozitīvu risinājumu Latvijas valstspiederīgajiem, bet kaut vai dod vēstniecībai tiešu pieeju lietas materiāliem, kuri ne vienmēr ir pašiem lietas dalībniekiem. Ir bijušas situācijas, ka tulks netiek nodrošināts pietiekamā līmenī, ne tā pārtulko vecāka teikto – tas arī ietekmē procesu. Vēstniecības dalība signalizē arī par diplomātisku uzmanību lietai.

Lietā, kad par bērna izņemšanu savlaicīgi nepaziņoja Latvijas iestādēm, iepriekšējais Latvijas vēstnieks uzrakstīja diplomātisku vēstuli ar lūgumu britu iestādēm pievērst uzmanību situācijai un parūpēties par bērna interesēm. Atšķirība starp iepriekšējā vēstnieka Andra Teikmaņa kunga darbu un jauno vēstnieci kļuva acīm redzama, tādēļ arī sarakstē ar vēstniecību mēģinājām noskaidrot, kas ir mainījies. Saņēmām informāciju, ka izveidotas īpašas vadlīnijas, kuras nodrošina to, ka vēstniecība reaģē tikai, pēc tās domām, īpašos gadījumos, kad ir iespējama kaut kāda diskriminācija attiecībā pret lietas dalībniekiem no Latvijas.

– Vēstnieces vai vēstniecības pārstāvniecība būtu mainījusi rezultātu kādās konkrētās lietās?

– Ir konkrēta lieta, kura joprojām tiek skatīta tiesā, kuras detaļas nevaram atklāt, kur vēstniecības dalība varētu nodrošināt savādāku lietas ritējumu, jo Latvija šobrīd cenšas iestāties lietā kā dalībniece. Arī no britu tiesnešiem dzirdētas frāzes: ko jūs vispār gribat, ja vēstnieks nepiedalās!

– Citu ES valstu vēstnieki piedalās tiesās līdzīgās lietās?

– Ir bijusi situācija, kad bijuši iesaistīti vienā lietā gan Lietuvas, gan Latvijas pilsoņi, un Lietuvas vēstniecības pārstāvis piedalījās tiesā, bet Latvijas ne.

Piemēram, Slovākija ir radījusi ļoti labi strādājošu sistēmu bērnu tiesību aizsardzībai ārvalstīs, bet, ja nepieciešama vēstnieka klātbūtne, vēstnieks piedalās.

Mūs uztrauc Bražes kundzes negatīvie izteikumi par mūsu valstspiederīgajiem, sakot, ka atsevišķās lietās bērni izņemti pamatoti, jo vecākiem ir problēmas ar alkoholu. Centāmies noskaidrot, vai vēstniecības nereaģēšana uz šīm lietām nozīmē to, ka viņi vērtē subjektīvi šīs lietas, izejot no vecāku vainas? Bērns jau paliek bērns!

– Nepieļaujat, ka, tiešām, citreiz varbūt bērna interesēs labāk ir viņu izņemt no ģimenes?

Latvijā ik pa laikam uzpeld šausminošas ziņas par vardarbību, nevērību pret bērniem, kas radījusi smagas sekas, bērni tiek regulāri izņemti no ģimenēm. Uz Lielbritāniju jau nav pārcēlies mūsu sabiedrības zelta fonds, lai tur nekas tāds nenotiktu!

– Jā, dažu vecāku nevērība un ļaunprātība ir radījusi šo sistēmu, kas liek ļoti saasināti reaģēt uz jebkuru uztraukumu, zvanu. Bet, nestrīdoties par iemesliem, kāpēc bērns tiek izņemts, saprotot, ka Lielbritānijas tiesību sistēmā tiek iztiesāts katrs zilums vairākos procesos ar ekspertiem, intervijām un vērtējumiem, jādomā tieši par bērnu, kurš atrodas svešumā, varbūt ne pēc savas izvēles. Zinot, ka viņam Latvijā ir radi, pie kuriem var palikt, jāpalīdz bērnam nokļūt drošākā vidē, nevis viņš nepārtraukti jārausta. Audžuģimenes Lielbritānijā ir uz laiku, un reizēm bērns no vienas audžuģimenes pāriet vēl otrajā, trešajā. Tas rada ļoti lielu stresu, ņemot vērā arī to, ka savu mammu viņš neredz, un bērns nesaprot, ko tādu ir izdarījis. Viņš vaino sevi. Drošāk ir bērnam būt Latvijā vai pie kāda rada Anglijā, sliktākajā gadījumā – pie tuvākās mentalitātes audžuģimenes, kas gan ir problēma.

– Dažkārt no informācijas, kas izskan, nākas domāt, ka briti pamatīgi pārspīlē, ir tikai nevainīga palielāka bērna atstāšana uz mirkli vai vīna glāzes pacelšana pie vakariņām bērnu klātbūtnē. Ir tik traki? Jums ir zināmi iemesli, kāpēc bērni tiek izņemti?

– Sistēma Lielbritānijā reizēm reaģē pārspīlēti, un, sekojot līdzi konkrētām lietām, man bija iespēja pārliecināties par vienu kļūdu sistēmā, kas tika pieļauta vienkārši tāpēc, ka ir jāreaģē uz zilumu. Tā kļūda ģimenei maksāja vairākus mēnešus tiesvedības un ļoti smagu traumu bērnam. Viss tomēr beidzās labi, tikai pateicoties tam, ka mamma ļoti rūpīgi gāja cauri visam procesam un bija ļoti savaldīga visos smagajos pārbaudījumos, bet ne katrs spēj tādā vājprātā saglabāt vēsu prātu.

Tāpēc vecāki ir obligāti jāizglīto un jāinformē par to, kādi ir spēles noteikumi, audzinot bērnu Lielbritānijā, un kā rīkoties, ja sociālie dienesti sākuši klauvēties pie durvīm. Ļoti labi, ka, sanākot kopā visām institūcijām TM izveidotajā starpinstitucionālajā darba grupā, izstrādātas vadlīnijas vecākiem, tostarp vadoties no dažādām konkrētām lietām. Bet ļoti būtiski ir šo informāciju vecākiem Lielbritānijā nodot, un mums ir bažas, ka ĀM to nav aktīvi darījusi un, iespējams, kaut kas ļoti stipri jāmaina šajā attieksmē.

– Jūsuprāt, šī britu stingrā attieksme ir pret visiem, tostarp britu bērniem, vai ir piekasīgāka attieksme tieši pret imigrantu ģimenēm?

– Arī paši britu vecāki ļoti cieš no šīs sistēmas. Ir, protams, arī gadījumi, kad sistēma bērnu izglābj, bet, kā viņi paši mēdz teikt, – labāk izpostīt desmit ģimenes un izglābt vienu bērnu, kurš tiešām bija apdraudēts, nekā nedarīt neko. Tas ir tikai britu politiķu ziņā, šo sistēmu mainīt vai nē – par to britiem ir dažādi viedokļi. Ir politiķi, kas izsakās ļoti kritiski pret pastāvošo kārtību, citi vienkārši klusē, jo arī Lielbritānijā ir sava veida cenzūra uz šīm lietām, arī vecāki, kuriem ir atņemts bērns, nav tiesīgi ziņot par to publiski, pretējā gadījumā tiek piemērots sods.

– Kāpēc Latvijai vienmēr laikus neziņo par bērna izņemšanu, kā to prasa Vīnes konvencija?

– Tehniskais iemesls varētu būt tas, ka Lielbritānijas pašvaldības, kuru pārziņā ir sociālo dienestu darbība, ir ļoti sadrumstalotas, katrā varbūt ir sava izpratne. Dzirdētas arī bažas par to, ka attieksme pret austrumeiropiešiem ir nedaudz vīzdegunīga, bet tam nav pierādījumu, ir tikai sajūtas.

– Ja jau britu tiesas ne vienu reizi vien atzinušas Vīnes konvencijas pārkāpumus, bet bērnu nav atdevušas, ja vecākiem, pret kuriem ierosināta lieta, atgriežoties Latvijā, tiek prasīts atgriezt nepilngadīgo valstī, kur viņš dzimis, – vai varam domāt par valstu slēptu cīņu par bērniem, iedzīvotājiem – demogrāfiskās situācijas uzlabošanu jebkuriem līdzekļiem, tostarp, piesedzoties ar «bērna labākajām interesēm»?

– Tāds viedoklis ir, un es sliecos tam pat vairāk piekrist. Lielbritānijas politiķis, bijušais parlamenta loceklis Džons Hemings nebaidījās norādīt, ka balto, skaisto eiropiešu bērnu izņemšana no ģimenēm ir tiešām pārspīlēta, kamēr tik strikta rīcība nav attiecībā pret savādāka izskata bērniem vai bērniem no atsevišķiem rajoniem.

Kāds no mūsu politiķiem to nodēvējis par biznesu – arī šādam viedoklim ir tiesības uz eksistenci. Tas, cik daudz arī saņem audžuģimene Lielbritānijā un kāds ir adopcijas process, kad bērns vienā no procesa posmiem tiek vērtēts no adoptējamības viedokļa, liek domāt, ka te kaut kas nav kārtībā. Mūsu izpratnē – ja vecāks galīgi nevar parūpēties par bērnu, tad skatāmies, kas bērnam vislabāk der – ģimene vai kāds radinieks, vai kas cits, bet te skatās, vai bērns ir adoptējams, vai ir vecumā, lai aizmirstu brāļus un māsas, kā viņš kontaktējas ar svešiem cilvēkiem u.tml. Tas arī raisa aizdomas.

– Kādu redzat risinājumu? Vai galvenais ir panākt ĀM pārstāvja sēdēšanu tiesās vai, kā izskanējis, piemēram, sagatavot speciālistus bērnu interešu aizstāvībai tiesās un vēl pirms tām, lai nodrošinātu maksimāli kvalitatīvu Latvijas puses pārstāvniecību?

– Pirmais un svarīgākais solis ir vecāku izglītošana, nākamais – juridiskā palīdzība vecākiem un Latvijas interešu pārstāvniecība tiesās. Šajā virzienā sperti ļoti nozīmīgi soļi, Rīgas bāriņtiesa ļoti profesionāli iestājusies vairākās lietās, aicinot tiesu atzīt Latviju par dalībnieku. Rīgas bāriņtiesu juridiskās nodaļas vadītāja Marija Ļeonova kopā ar kolēģi strādā ļoti smagi, brauc uz Lielbritāniju, piedalās tiesās.

Protams, pārstāvja institūts ir nepieciešams, par to arī runā Saeimas demogrāfijas apakškomisija. Deputāts Imants Parādnieks bija iesniedzis valdībā priekšlikumus par pārstāvja institūta pilotprojektu, diemžēl valdība šo priekšlikumu ir nolikusi malā, bet to noteikti aktualizēsim.

– Pārstāvju institūts darbotos Latvijā vai Lielbritānijā? Varbūt arī citās valstīs, kur ir līdzīgas problēmas, piemēram, Norvēģijā?

– Vislielākās problēmas ir Apvienotajā Karalistē, bet ir problēmas arī Norvēģijā, Vācijā, Īrijā.

Lielbritānija ir pirmā valsts, kur mēģinām šo pārstāvju institūtu ieviest. Tas varētu būt cilvēks ar augstāko juridisko izglītību un zināšanām britu tiesu sistēmā, kurai no Latvijas tiesu sistēmas ir lielas atšķirības. Finansiāli tas neprasītu daudz, tas ir politiskās gribas jautājums. Šajās lietās bāriņtiesas kopā ar TM nes smagu nastu un strādā, bet gribētos arī no ĀM sagaidīt aktīvāku dalību, tostarp vecāku izglītošanu, audžuģimeņu tīkla izveidošanu Lielbritānijā. Jā, audžuģimenes nevar izvēlēties bērnus, bet tām arī netiek sniegta informatīva palīdzība, ģimenes nezina, kur pieteikties, ko darīt, lai varētu palīdzēt Latvijas bērniem. Arī nesagaidījām atbildi no ĀM – vai ir mēģināts panākt kādu diplomātisku risinājumu audžuģimeņu izvēlē. Diemžēl ĀM virza grozījumus Konsulārā reglamenta likumā, kas piešķirtu likuma spēku vēstniecības vadlīnijām par lietas novērošanu tiesās – ĀM pārstāvjiem vairs nebūtu jānodrošina sava klātbūtne, izņemot gadījumus, kad ir diskriminācijas pazīmes. Arī TM iebildusi pret ĀM pozīciju – tik vienkārši atteikties no dalības bērna tiesību aizsardzībā nedrīkst, jo īpaši, kamēr mums nav šis pārstāvja institūts. Šī diskusija noteikti turpināsies, kad skatīsim grozījumus.

– 2016. gadā Saeima pieņēma deklarāciju, kas uzliek atbildību Latvijas institūcijām par mūsu valstspiederīgo bērnu interešu aizstāvību ārzemēs. Kopš tā laika situācija ir būtiski uzlabojusies, vai deklarācija palikusi tikai uz papīra?

– Lai gan sākumā daži mediji izteicās, ka šī deklarācija būs tikai papīrītis, šis dokuments tiešām strādā. Deklarācija tiek pieminēta visā oficiālajā komunikācijā starp Latvijas iestādēm un Apvienoto Karalisti. Deklarācijas viena daļa ir tā, ar kuru vēlamies aicināt konkrētas valstis ievērot Vīnes konvenciju un uzsākt dialogu par bērnu tiesību aizsardzību, lūdzam ievērot arī kādus mūsu lūgumus, tostarp attiecībā uz tām pašām audžuģimenēm un to izvēli. Otra daļa sekmē mūsu iestāžu sadarbības sakārtošanu bērnu tiesību aizsardzības jomā. Tajā sperti milzīgi soļi. Tagad izkristalizējies šis pārstāvju institūta projekts, bāriņtiesas strādā ar britu tiesām, progress ir milzīgs!

– Tēma, ar kuru jūsu vārds arī tiek saistīts, ir Stambulas konvencija, kuras galīgā ratificēšana valdībā iesprūdusi. Izskatās, ka Vienotība paliks vienīgā, kas to atbalstīs, jo arī ZZS sliecas mainīt viedokli. Un vai tā brēka nav lielāka nekā vilna? Mazums konvenciju esam ratificējuši, kuras paliek uz papīra, «bet dzīvē viss ir savādāk»…

– Stambulas konvencija visās valstīs izraisa sabiedrības polarizēšanos. Vieni saka, ka ir kauns, ka paliekam viduslaikos, to neparakstot. Es pievienojos to skeptiķu pulkam, kas uzskata, ka Stambulas konvencija nemainīs pilnīgi neko, vēl vairāk – kaitēs. Piesedzoties ar šo reālo problēmu sabiedrībā, tiek mēģināts ievest radikālā feminisma ideoloģiju un pēc tam to uzspiest mūsu bērniem. Saprastu, ja to ieviestu valstīs, kur sievietes tiesības tiek apspiestas, bet šī konvencija tiek uzspiesta Eiropas valstīm, kurās nav šo briesmīgo tradīciju ar sieviešu publisku sodīšanu, nomētāšanu ar akmeņiem vai apgraizīšanu. Nav runa par mežoņu laikiem, bet par normālu, civilizētu sabiedrību, kurā sociālu iemeslu dēļ reizēm notiek sliktas lietas. Konvencija uzspiež savu redzējumu, ka vardarbība ģimenē notiek tādēļ, ka vīrietis pēc savas dabas ir vardarbīgs un viņa uzvedības modeļi ir jāmaina jau kopš bērnības, viņš jāpadara mazāk agresīvs. Un ir vēlme nonivelēt atšķirības starp sievieti un vīrieti, veidot cilvēkus, kas būs dezorientēti, manipulējami vienpaši. Vardarbībai nav dzimuma, bet drīzāk sociāls raksturs, un, lai to apkarotu, ir jācīnās nevis pret vīriešiem, bet pret atkarībām un nabadzību.

– Šīs Saeimas laikā konvenciju līdz galam neratificēs?

– Koalīcija nosaka visu – es nepiedalos koalīcijas sēdēs.

– Joprojām nepiedalāties arī Saskaņas frakcijas sēdēs, kuras jums kā Gods kalpot Rīgai pārstāvei un ne vienmēr frakcijas disciplīnu ievērojošai deputātei liedza apmeklēt 2016. gada pavasarī? Kāda jums ir saskaņa ar Saskaņas frakciju?

– Frakcijas sēdēs joprojām nepiedalos. Mūsu balsojumi dažos svarīgos jautājumos atšķīrās, piemēram, par bēgļiem, kuru ievešanu neatbalstīju, arī citos jautājumos nevarēju balsot pretēji savai pārliecībai. Tādējādi tika pieņemts, vairāk vienpusējs lēmums, ka man jābūt atstatus. Bet es jūtos ļoti labi, tehniski atrodoties frakcijā, kopā ar kolēģiem, bet uzņemoties pašai atbildību par saviem lēmumiem. Man pašai jāseko līdzi Saeimas darba kārtībai, jāpieņem patstāvīgi lēmumi un jābūt gatavai tos pamatot.

– Uz nākamo Saeimu startēsiet Saskaņas listē vai būs GKR vai GKL saraksts?

– Laikam būšu pēdējā deputāte, kas pieņems lēmumu, kā rīkoties. Bet droši zinu, arī redzot esošo politisko situāciju, ka nevarēšu vienkārši palikt mājās, lasīt ziņas un redzēt, ko būtu varējusi darīt savādāk un mainīt. Jūtos gana spēcīga, lai mēģinātu vēlreiz nolikt šo eksāmenu vēlētāju priekšā.

Dalies ar rakstu