Krimināllikuma grozījumi – par pusdienu ēdienkarti ir nobalsots

/ Politika

2016.gada 21.aprīlī Saeima steidzamā kārtā, tehniski demokrātiskā balsojumā – 65 deputātiem balsojot “Par”, 19 deputātiem balsojot “Pret” un 5 deputātiem atturoties, pieņēma strīdīgos grozījumus Krimināllikuma X nodaļā “Noziegumi pret valsti”.[1] Grozījumi paredz ieviest sodus arī par nevardarbīgu aicinājumu un vēršanos pret valsts varu Satversmē neparedzētā veidā, par palīdzību ārvalstij kaitīgā darbībā pret Latvijas Republikas drošības interesēm. Grozījumu anotācija liek noprast, ka turpmāk neizpaužamu ziņu jēdziens būs kļuvis daudz plašāks un tās var būt ne tikai ziņas, kas apdraud valsts drošību.[2] Grozījumi var būtiski paplašināt to personu loku, pret kurām var tikt ierosinātas krimināllietas pēc kāda no Krimināllikuma X nodaļas pantiem.

Krimināllikuma grozījumi – par pusdienu ēdienkarti ir nobalsots

Tehniski demokrātiskā veidā arī notika juridiskās komisijas sēdes, kurās vairākums pieaicināto ekspertu piekrītoši māja ar galvu, atbalstot grozījumu nepieciešamību un aizvien jaunās redakcijas, kuras lielā steigā tapa viena aiz otras. Mierīgai un visupiekrītošai komisijas gaitai gan traucēja dažas darvas karotes, kā, piemēram, vairākas vēstules no sabiedriskām organizācijām un institūciju pilnvarotie eksperti, kuri nebija juridiskās komisijas pieaicināto vidū un izteica negaidītus viedokļus un bažas par likumprojektu.[3] Eksperti un vēstules, protams, bija tikai nelieli ignorējami sprunguļi, par kuriem pēcāk arī no Saeimas tribīnes paši likumprojekta iesniedzēji spēja tikai ironizēt. Vai tiešām varam teikt, ka pieņemtie grozījumi atspoguļo likumdevēja gribu un vai tiešām varam teikt, ka bija notikusi kvalitatīva diskusija ar sabiedrības un ekspertu līdzdalību, vai arī visa šī likumprojekta apspriešana bijusi tikai dekoratīva?

Aktīvi paužot savu viedokli un sniedzot savus priekšlikumus pie strīdīgajiem grozījumiem, visā likumprojekta izskatīšanas gaitā aicināju rūpīgāk apsvērt visus argumentus un padarīt diskusiju par grozījumiem plašāku, aicināju ilustrēt ar piemēriem un pamatot jauno pantu nepieciešamību, kas manuprāt iesniedzējiem izdevās visai vāji. Pēc Valsts Prezidenta iebildumiem, steigā salāpītā redakcija, ir tas, ar ko mēs dzīvosim tagad un es, kā deputāte, kura piedalījās visās juridiskās komisijas sēdēs, kurās tika skatīti šie grozījumi, nevaru piekrist komisijas vairākuma apgalvojumam, ka esam ieguvuši labāko rezultātu. Manuprāt, šie grozījumi bija daudz plašākas diskusijas vērti un noteikti nebija virzāmi steidzamā kārtā, jo milzīgā steigā un lielo baiļu aizsegā ieguvām pavisam ko līdzīgu tam, ar ko mūs biedē – totalitārisma pazīmju atgriešanos. Ja mēs pieņemam, ka totalitārisma iezīme ir sabiedrības vairākuma interešu ignorēšana, tad der atcerēties, ka arī šī likumprojekta izstrādē sabiedrības līdzdalība netika paredzēta, kas arī ir atspoguļots anotācijā[4]. Varam būt droši, ka drīz vien juridisko zinātņu studentu referāti krimināltiesībās iekļaus sevī salīdzinošos pētījumus: “LPSR Kriminālkodekss un Latvijas Republikas krimināllikums – kopīgās un atšķirīgās iezīmes regulējumā par noziegumiem pret valsti.” Nevar nepamanīt, cik ļoti likumprojekta autori varētu būt iedvesmojušies no tādiem LPSR 1961.gada Kriminālkodeksa formulējumiem, kā “….palīdzības sniegšana ārvalstij tās naidīgajā darbībā pret PSRS….” (59.pants. Dzimtenes nodevība)[5] un “par ziņu…nodošanu, kā arī nozagšanu vai vākšanu nolūkā tās nodot ārvalstij, ārvalsts organizācijai, vai to aģentūrai, kā arī citu ziņu nodošanu vai vākšanu ārvalsts izlūkošanas iestāžu uzdevumā….” (60.pants Spiegošana)[6]. Būtiskākā atšķirība starp šīm abām realitātēm ir tāda, ka bēgšana uz ārvalstīm LPSR laikā bija sevišķi bīstams valsts noziegums, bet mūsdienās – reizēm vienīgā iespēja atrast darbu, lai nomaksātu hipotekāro parādu.

Kāpēc tad mums tik ļoti bija nepieciešami šādi grozījumi? Kāpēc mēs runājam par valsts drošību tikai spiegu un mutes brūķētāju kontekstā, kopējot padomju laiku retoriku, kamēr Eiropu satricina aizvien jauni terorakti? Acīmredzami pēc drošības iestāžu novērtējuma, lielākos draudus iedzīvotājiem var radīt nevis terorists pašnāvnieks, bet gan spiegs, ja reiz grozījumi bija virzāmi steidzamā kārtā. Vai mūsu valstī ir identificēta kāda ārkārtas situācija, kura likumprojekta iesniedzējiem šķiet bīstamāka, nekā terorisms? Jo tagad, ja persona internetā izplatīs aicinājumu atlaist Saeimu Satversmē neparedzētā veidā, drošības policija viņu sagaidīs kāpņutelpā. Bet ja persona internetā aicinās veikt teroraktu, saskaņā ar pašreiz spēkā esošo regulējumu, pirms saukt personu pie atbildības, drošības policijai ir vēl jāpārbauda, vai tās ir tikai tukšas runas, vai arī personai ir šādas iespējas.

Kāpēc mēs tiecamies pārspēt Igauniju un Lietuvu bardzībā pret valsts noziedzniekiem, nemēģinot kaut vai pietuvoties saviem brāļiem labklājības, nodokļu politikas vai uzņēmējdarbības veicināšanas jomā? Jo uzrakstīt pantu ir vienkāršāk, nekā sakārtot valsti?

2016.gada 14.aprīlī pie Valsts Prezidenta notika saistoša diskusija par drošību 21.gadsimtā un pieaugošiem izaicinājumiem, kuras laikā guvu daudz vērtīgu atziņu, kā piemēram: lai vairotu drošības sajūtu cilvēkos, kuri ikdienā dzīvo diezgan lielās bailēs, valstij būtu ieteicams vairāk komunicēt ar tautu. Drošība ir ne tikai bruņojums, augsts žogs vai bargs likums, drošība ir arī iedzīvotāju veselība, miers un labklājība.

Bet, ja iedomājas, ka valsts komunicē ar tautu likumu valodā, tad šie grozījumi tautai ir agresīvs piedraudējums. Un ja vecā likuma redakcija, kura, starp citu, tapa pēc Barikāžu baisiem notikumiem un sargāja Latvijas neatkarību un drošību vairāk nekā 10 gadus, vēstī: “Visus, kas centīsies izjaukt mieru tavā dzīvē un pārliecību par rītdienu, lai tu netraucēti varētu turpināt to, ko plānoji savā dzīvē, sauksim pie atbildības!” Tagad ar jauniem grozījumiem, salasāmais vēstījums ir agresīvs un mulsinošs: “Bīsties, jo arī tavas darbības var izrādīties noziedzīgas, ja mēs tā lemsim!”

Uzskatu, ka mēs nevaram vairot valsts drošību ar vienu represīvu likumu, ja ar citiem likumiem destabilizējam sabiedrības drošību pārējās jomās. Tajā brīdī, kad būs jāaizsargā valsts ar ieroci rokā, uz ko mēs pēdējā laikā tiekam rūpīgi gatavoti, nebūs, kas to dara, jo daļa jau sēdēs cietumā par mutes palaišanu, daļai banka vai valsts būs attiesājusi vienīgo īpašumu un tie dzīvos zem tilta, bet daļa – tā arī turpinās stāvēt rindā pie ārsta.

Neskatoties uz to, ka pret iespējamo svešas valsts agresiju Latvijas teritoriju sargā NATO sabiedroto garantijas un tāda situācija kā Krimas scenārijs, Latvijā vispār nav iespējama – iniciatīva stiprināt drošību, vēršoties pret pašu iedzīvotājiem, nāk no pašu politiskās varas aprindām. Vai tā būtu neuzticēšanās sabiedrotajiem, varas vājuma pazīme, vai viltīgi ieslēpts instruments?

Skaidrs, ka grozījumu esence ir tieši tā saucamais “spiegu pants”, kurā pilnīgi nemanot, tikai ar anotācijas palīdzību tiek paplašināta neizpaužamu ziņu definīcija. Tagad tās būs ne tikai ar normatīvajiem aktiem noteiktās ar īpašu izmantošanas kārtību, bet jebkuras citas ziņas, kā piemēram, kredītiestāžu rīcībā esošā informācija. Vairāki eksperti uzskata, ka kriminalizējot šādu ziņu vākšanu, var tikt likti nopietni šķēršļi tiem, kuri vāks pierādījumus savai aizstāvībai tiesā pret kreditoru patvaļu. Iespējams, ka, aizraujoties ar drošības stiprināšanu, deputāti ir iebalsojuši bīstamu un represīvu mehānismu, kas var tikt pavērsts pret lielu daļu Latvijas iedzīvotāju. Krimināllikuma grozījumu plaši interpretējamie panti paver iespēju drošības iestāžu patvaļai, no kuras mūs sargās tikai likumprojekta iesniedzēju mutvārdu garantijas.

Reiz Bendžamins Franklins, iespējams, sacīja šādi: “Demokrātija ir tad, kad divi vilki un jērs balso par pusdienu ēdienkarti. Brīvība ir tad, kad labi bruņots jērs apstrīd šādas balsošanas rezultātu.” Par citāta otrās daļas izcelsmi vēsturnieki vēl strīdas, bet lai kādam nerastos pamats mani apvainot publiskā pretvalstiskā aicinājumā, precizēšu, ka Latvijas gadījumā jērs var tikt bruņots tikai ar juridiskiem argumentiem un tikai Satversmē paredzētā veidā.

 

[1] http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/EFAC2EE2A01DD209C2257F9B00470892?OpenDocument

[2] U.Krastiņš, V.Liholaja, A.Niedre “Krimināllikuma zinātniski-praktiskais komentārs. Sevišķā daļa”, Firma “AFS”, Rīga 2003., 35.lpp.

[3] http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/EE6CCF856A346AB4C2257F960022FDDD?OpenDocument

[4] http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/30EDC058E283C869C2257F6A003B9620?OpenDocument#b

[5] LPSR Kriminālkodekss, izdevniecība “Liesma”, Rīga, 1976.gads, 59.lpp

[6] LPSR Kriminālkodekss, izdevniecība “Liesma”, Rīga, 1976.gads, 60.lpp

Dalies ar rakstu