Mans viedoklis par izglītības reformu

/ Pārdomas

(No manas runas 26.04. Saeimas sēdē).

Mans viedoklis par izglītības reformu

Cik noprotu, tad steiga ir dikti liela, ja reiz 25.04. Izglītības komisijā izskatītais likumprojekts jāvirza  uz 26.04. Saeimas sēdi.

Kāpēc jāgroza likums? Lai izglītības saturā ieviestu kompetenču pieeju.

Lasām likuma anotāciju ar domu, ka šāda likuma prezentēšanā noteikti bija jābūt iesaistītiem augstākās raudzes izglītības speciālistiem. Bet ko mēs redzam:

Īss, miglains kompetenču pieejas apraksts, kas nevar kalpot par objektīvu pamatu VISA izglītības satura, mācību un audzināšanas darba un pedagogu izglītības reformai.

-Zinātniski pedagoģiskais skaidrojums?

-pierādījumos balstīts pamatojums?

-Kam jums to vajag? Uzticieties ierēdņiem!

Bez caurviju prasmēm un citiem brīnumiem, labākais, ko mums ir sagatavojuši spožākie izglītības un zinātnes ministrijas prāti, ir anotācijā minētā prasme domāt par domāšanu.

Ministrijas gudrinieki, kuru kompetenci nākas apšaubīt, vien izlasot dažas frāzes no anotācijas, virza šo likumprojektu ar mērķi – eksperimentēt ar ātrāku bērnu skološanu jau no 6 gadiem, un uztiept izglītības sistēmai uz dažādiem pieņēmumiem balstītu no svešām valstīm aizgūtu mācību satura modeli.

Tas, kas anotācijā nav ieraugāms, ir Latvijas vecāki, Latvijas tauta un Latvijas valsts, kā galvenie izglītības pasūtītāji nacionālā valstī. Anotācijas autori norādījuši, “kompetenču pieeja ir 21.gs. sabiedrības pieprasījumam atbilstoša pieeja, kas paredz cilvēka dzīvi pastāvīgi mainīgos apstākļos”. Kas domāts ar vārdiem 21.gs. sabiedrība? Un kas ir šīs nekonkrētās sabiedrības pieprasījums? Tas, kas ir ieraugāms aiz šiem vārdiem, ir globālais pasūtījums – kura interesēs ir konstruēt sev vēlamos globālā darba tirgus dalībniekus.

Reformas politisko spiedienu apstiprina arī reformas satura projekta vadītājas Zanes Oliņas publiski paustais: “Neeksistē tāds pedagoģisks termins kā „kompetenču pieeja” tādā nozīmē, kā to šā projekta kontekstā lietojam Latvijā. Projektā tas ir ieviests no sabiedrības lēmuma un uzstādījuma, ka skolā ir svarīgi skolēnos attīstīt 21. gadsimta prasmes. Tas ir Eiropas Savienības definētais pamatprasmju ietvars, no kā ir radies politiskais termins „kompetenču pieeja”, kas apzīmē mērķi panākt, lai mācību procesā skolēni attīstītu dzīvei 21. gadsimtā svarīgas zināšanas, prasmes un attieksmi” .

Anotācijā nav ieraugāms Latvijas kā nacionālas valsts izglītības mērķis. Sabiedriskajai apspriešanai nodotajā izglītības satura aprakstā, kuram bija saņemti 887 priekšlikumi, teikts, ka reforma nepieciešama, “lai visām  izglītībā  iesaistītajām  pusēm  veidotu  vienotu  izpratni,  ka  skolas  un pirmsskolas mērķis ir bērna un jaunieša spēja un vēlme rīkoties vēl nepieredzētās kompleksās dzīves situācijās, turklāt to darot gan sevis, gan sabiedrības un pasaules labā”. Lai raksturotu mūsu izglītības mērķa bezpersoniskumu un absurdumu citēšu izglītības un skolas mērķi Igaunijā, kura nesen arī veikusi izglītības reformu un izstrādājusi jaunus izglītības standartus.  Igaunijas pamatizglītības standartā teikts, ka “Igaunijas skolas ir atbildīgas par igauņu nācijas, valodas un kultūras aizsardzību un attīstību. Beidzot pamatskolu, skolēns apzinās un izprot savu vietu un nākamās lomas ģimenē, darba dzīvē, sabiedrībā un valstī.” Tieši šādā secībā, prioritārā secībā, kur pirmā ir ģimene.

Likumprojekta Anotācija noklusē arī rūgtās pieredzes, ko guvušas valstis, kas politiska spiediena dēļ īstenojušas līdzīgas reformas. Latvijas reformas autori nolūkā iesaistīties starptautiskā domu apmaiņā, iepazinušies un iedvesmojušies no Skotijas pieredzes, kur tikko ir noslēgusies idejiski līdzīga reforma Curriculum for Excellence, (izglītības izcilības standartus) kas kopumā ilgusi astoņus gadus.

Diemžēl, šīs pieredzes patiesā seja publiskajās atskaitēs ir noklusēta, jo veicot  izpēti par Skotijas izcilības programmas ietekmi uz Skotijas izglītības sniegumu, izrādās, ka

  • Skotijas skolēnu sniegums starptautiskajos pētījumos sliktākais, kāds jebkad bijis (pēc pēdējās PIZAs rādītājiem);
  • pieejai trūkst akadēmiskās bāzes un tā ir iznīcinoša skolēnam;
  • reformas uzsākšana un īstenošana radījusi apjukumu visā Skotijā;
  • izcilības programma  ir pārstrādājama un sākama no jauna.

Līdzīga situācija ir arī citā OECD dalībvalstī Jaunzēlandē, kur no 2000.-2010.gadam ideoloģiska spiediena dēļ tika īstenotas vairākas izglītības reformas, rejot no tradicionālās, uz zināšanām orientētās pieejas, uz jauno progresīvo bērncentrēto pieeju, un fokusēšanos uz prasmēm un kompetencēm. Tika uzsvērts, ka svarīga nav iegaumēšana, bet gan problēmu risināšanas stratēģijas, dziļā mācīšanās, dziļā domāšana. Nevis iemācīties reizrēķinu, bet atrast vismaz trīs dažādas stratēģijas. Rezultātā matemātikas zināšanas Jaunzēlandes skolēniem ir kritušās, tas pats attiecas uz lasītprasmi un zinātnēm. Eksperti vaino tieši izglītības reformu, pat apgalvojot, ka tā ir “apmuļķojusi” veselu paaudzi.

Visi šie riski pilnībā ir attiecināmi arī uz Latviju.

Jaunais mācību saturs ir pārsātināts ar ideoloģiju, gluži kā zinātniskais komunisms padomju laikos – reformas virzītāji, pārslogojot mūsu bērnus, pārcentīgi ievieš arī valdības neatbalstītās Stambulas konvencijas 14.pantā pieprasīto dzimumu stereotipu izskaušanas programmu izglītībā, nepieļaujot stereotipiskus dzimumu attēlojumus mācību līdzekļos, un izvirzot to kā vienu no kritērijiem mācību un metodisko līdzekļu kvalitātes izvērtējumam.

Jaunajā saturā daudz izmantoti tieši tulkojumi no dažādiem ārvalstu dokumentiem, kas liecina, ka projektu izstrāde organizēta formāli un lielā steigā. Turklāt, nenorādot tulkojumu un aizguvumu avotus, radot maldīgu iespaidu, ka tas ir projekta ekspertu grupas radošais darbs. Tā, piemēram, dabaszinātņu jomas lielās idejas pamatskolai viens pret vienu  (kopskaitā  14) pārkopētas no  Association for Science Education (UK)(zinātņu izglītības asociācijas) 2010.gada izdevuma “Principles and big idejas of science education”, (zinātnes izglītības principi un lielās idejas) nenorādot dokumentā  atsauci, kā arī tulkojums pēc nozares ekspertu viedokļa, veikts nekvalitatīvi.  Šāda veida prakse nacionālās izglītības reformas īstenošanā nav attaisnojama, tā ataino ne tikai projekta darbinieku intelektuālo mazspēju, bet arī to, ka projekta izstrāde nav orientēta uz Latvijas izglītības vajadzību apmierināšanu.

Satura reforma paredz turpināt latvieši valodas kā dzimtās valodas nonivilēšanu, turpinot to mācīt kā svešvalodu. Šāda pieeja izglītībā ieviesās jau 1992.gadā, un kaut arī ir praksē ir apliecinājusi, ka tā “negatīvi ietekmējusi skolēnu valodas kvalitāti, īpaši  rakstu valodas kvalitāti un valodas sistēmas izpratni”, reformas autori atsakās   apzināties un kritiski izvērtēt šīs pieejas sekas. Reformatoru ietiepība jau līdzinās apzinātam ļaunumam pret latviešu valodu kā dzimto valodu.  Jūs te visi kliedzāt šobrīd, koriģējāt Kalnozola kungu. Cik daudzi cilvēki mūsdienās prot pareizi uzrakstīt vārdu “aplaudēt”? Vai zinājāt, kā daži skolu beidzēji raksta vārdu “visi”? Jā, pareizi – ar diviem burtiem “s”!

Šādu Nesakārtotu projektu nevar virzīt tālāk. Šobrīd visi reformas dokumenti – koncepts, standarti un programmas ir izstrādes un aprobācijas stadijās.  Tiek radīti mācību un metodiskie līdzekļi neapstiprinātiem standartiem un programmām, nesagatavotiem pedagogiem. Tas ir kaķis maisā, par kuru tiekam aicināti balsot.  Un protams, ka tas ir jāizdzen cauri vēl šīs Saeimas laikā. Kurš normāls adekvāts valstsvīrs tādos tempos rauj caur Saeimu  būtiskāko reformu mūsu nākotnei un bērniem?

Visbeidzot, viss jaunais ir labi aizmirsts vecais – kad 1982.gadā skolēni sākumskolā glītrakstīšanas stundās vilka vārdus “Leņins ir labs,” arī notika eksperiments ar sešgadnieku izglītību, tika iepirktas gultiņas un rotaļlietas bērniem, bet ātri vien šis eksperiments izgāzās – bērniem vēlākajās klasēs sākās problēmas ar stāju no ilgas sēdēšanas solā, un izdegšana no pāragras psiholoģiskās,  emocionālās un intelektuālās pārslodzes.

Nav zināms, kādu moderno komunismu reformas virzītāji plāno celt ar savām jēgpilnām caurviju prasmju kompetencēm, bet, ielūkojoties jaunās reformas mērķos un tajā, kādu reformas veidotāji redz bērnu, ir saskatāma zināma līdzība ar padomju laiku nostādnēm. 1985.gadā LPSR vispārizglītojošo skolu audzēkņiem bija nosprausts mērķis – kļūt par PSRS- savas sociālistiskās Dzimtenes cienīgiem pilsoņiem, aktīviem komunisma cēlājiem, kas īsteno dižā Leņina novēlējumus.

Nekas nav mainījies – Bērns – kā skrūvīte, kā sistēmas elements mērķu sasniegšanai.

Lai gan 2016.gadā Vējoņa kungs skaidri lika saprast, ka viņš ir pret sešgadnieku izglītību, atliek vien tikai maza mazītiņa cerība tam, ka šoreiz prezidents iebildīs. Kam būtu jānotiek, lai virzītāji aizdomātos par bērniem, nevis par savu piecgades komunisma celšanas plānu par teju jau 20 miljoniem! Pret sešgadnieku reformu, kas ir sākumposms vērienīgajai satura reformai, iestājas vairākas NVO, skolotāji, psihologi, arodbiedrības, pašvaldības un vairāk kā 10 000 vecāku portālā manabalss lv. Vai tiešām nauda ir svarīgāka par nākotni?

Godātie koalīcijas kolēģi, mēs zinām, ka arī jūs neesat apmierināti ar šo reformu un kuluāros ik pa brīdim veltāt tai kritiskus vārdus – kas liedz jums to noraidīt? Kādus baisus noslēpumus par jums glabā izglītības ministrs, ka jūs nevarat brīvi paust savu attieksmi kaut vienu reizi šīs Saeimas laikā?  Aicinu jūs visus neatbalstīt šo likumprojektu.

 

 

 

 

 

Dalies ar rakstu