2018. gada 7. aprīlis
Jebkura cilvēka zaudējums ir liela traģēdija gan viņa tuviniekiem, gan sabiedrībai, gan valstij kopumā. Tāpēc jo īpaši nepieņemami ir tas, ka atsevišķi sabiedriskās domas veidotāji atļaujas ciniski izmantot citu cilvēku personiskās traģēdijas, lai uz to rēķina manipulētu ar sabiedrību nolūkā panākt tās atbalstu Stambulas konvencijas ratificēšanai Latvijā.
Ar interesi izlasīju šī gada 27.martā Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica mājas lapā un sociālajā tīklā “Facebook” publicēto Ingas Spriņģes un Agatas Strausas rakstu ”Kad baznīca iestājas par “ģimenes vērtībām””, kurā autores apraksta savu versiju par to, kā portālā manbalss.lv vākti paraksti pret Stambulas konvenciju, un kā Baznīca aicinājusi kristiešus parakstīties.
Šo Re:Baltica autoru rakstu publiskajā telpā acīmredzami bija mēģināts pasniegt ar skandāla piegaršu, tam pievienojot virkni infografiku ar neprecīziem statistikas datiem un no konteksta izrautiem citātiem no to ekspertu viedokļiem, kuri neatbalsta konvencijas ratificēšanu. Centieni šokēt sabiedrību ar sagrozītiem apgalvojumiem un patiesībai neatbilstošu informāciju, lai radītu maldinošu priekšstatu par dramatisko situāciju valstī, nepavisam neizskatās pēc nesavtīgas rīcības sabiedrības labāko interešu vārdā.
Vienā no tādām infografikām bija pievienots arī manis teiktais Latvijas Radio 4 raidījumā “Atvērtais jautājums ” par Stambulas konvenciju šā gada 30.janvārī. Raidījumā skaidroju, ka, manuprāt, konvencija pazemo Latviju, jo, to ratificējot, mums būtu jāatzīst, ka mūsu tautas tradīcijas un paražas sakņojas sievietes pazemošanā un ataino sievieti kā nepilnvērtīgu cilvēku un tas acīmredzami neatbilst patiesībai. Skaidroju, ka konvencija pazemo arī ļoti daudzus Latvijas vīriešus – mīlošus vīrus un gādīgus tēvus, jo uzspiež pieņēmumu, ka vardarbības cēlonis ir dzimumu nevienlīdzība un vīriešu iedzimtais vardarbības un pārākuma defekts, kas maināms pāraudzināšanas ceļā. Savā viedoklī es paskaidroju to, ka ar vardarbību ģimenēs ir jācīnās, meklējot kompleksus risinājumus un novēršot tās cēloņus – atkarības, nabadzību, nevis konfrontējot dzimumus. Es nenoliedzu to, ka vardarbība Latvijā pastāv, bet uzsvēru, ka tai nav nekāda sakara ar mūsu tautas vai valsts tradīcijām. Lai diskreditētu manu viedokli, Re:Baltica rakstā infografikai par vardarbības statistiku Latvijā tika pievienotas divas manas no konteksta izrautas frāzes: “..spriežot pēc konvencijas, mūsu valstī ir sieviešu sišanas tradīcija” un “.. šī konvencijas pazemo Latviju un Latvijas vīriešus.”
Vārdu sagrozīšana un izraušana no konteksta nav jauns paņēmiens atsevišķiem “pētījumu cepējiem”, taču nepatiesa informācija, kas skar cilvēku traģēdijas – ir bezkaunības paraugstunda. Interesants ir fakts, ka šo “dzelteno sensāciju metodi” pielietojuši cilvēki, kuri paši sevi ir pasludinājuši par galvenajiem cīnītājiem ar viltus ziņām un dezinformāciju.
Re:Baltica raksta autores savā infografikā, oponējot manam viedoklim par Stambulas konvenciju, norāda, ka 2016.gadā tuvinieku nogalinātas ir 47 sievietes, bet avots, uz kuru atsaucas “pētnieces”, mums sniedz citu traģēdiju skaitu – 30 sievietes. Kādā nolūkā tika apzināti sagrozīti statistikas dati, uzrādot būtiski lielāku noziegumu skaitu, nekā tas ir patiesībā?
Kopumā, ja neskaita tendenciozu Labklājības ministrijas viedokļa uztiepšanu, oponējot katram runātājam pret Stambulas konvenciju – Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapam Jānim Vanagam, Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapam-metropolītam Zbigņevam Stankevičam, Saeimas sekretāra biedram Gunāram Kūtrim, Latvijas Kristīgo skolotāju asociācijas valdes loceklei Elitai Kleihofai-Prūsei un Asociācijas “Ģimene” valdes loceklim Andrim Karlsonam un “viltus datu” uzrādīšanu Latvijas statistikas vietā, rakstā ieplānotais skandāls nav izdevies. Cenšoties sameklēt sensāciju sabiedrības saliedētībā, raksta autori ir panākuši pretēju efektu – parādot Baznīcas vienotību sabiedrībai svarīgos jautājumos, Re:Baltica pārstāvji ir neviļus palīdzējuši sabiedrības lielā daļā uzspodrināt gadu simtos pārbaudītās vērtības, kas ir nodrošinājušas un nodrošinās ģimenes, tautas un cilvēces dzīvotspēju nākotnē, nepakļaujoties katra laikmeta mainīgajam ideoloģiskajam spiedienam un manipulācijām.
Re:Baltica paviršais raksts pēdējā laikā bijis tikai viens no iespaidīgās mediju kampaņas pasākumiem, ar ko atsevišķi sabiedriskās domas veidotāji centās “iemānīt” sabiedrībai ideju par Stambulas konvenciju kā vienīgo pareizo risinājumu vardarbības izskaušanai Latvijā. Cīņā iesaistījās arī atsevišķi sabiedriskie mediji ar virkni raidījumu, kurus skatoties, daudzi skatītāji sajutās neērti – tik ļoti bija pamanāma raidījumu vadītāju subjektīvi nicinošā attieksme pret Stambulas konvencijas neatbalstītājiem. Visbeidzot netika smādēti arī pavisam zemiski paņēmieni kā, piemēram, Latvijas Brīvības pieminekļa galvenā simbola Mildas izsmiešana, piezīmējot tai “zilu aci”, turklāt šī karikatūra joprojām ir apskatāma portālā satori.lv.
Jautājums, kam un cik izdevīga Latvijā ir Stambulas konvencija, joprojām ir atklāts. Kāpēc Re:Baltica izrāda par to tik sakāpinātu interesi, “uzcepot” šādu neveiklu “sensāciju”? Vai konvencijas vārdā ir vērts nolaisties līdz “fake news” līmenim? Vai kāds par to ir kā atlīdzinājis vai ko piesolījis? Medijs, kas sevi pozicionē kā neatkarīgu pētnieciskās žurnālistikas centru, iepriekšējā gadā (2017) ziedojumos, dividendēs un no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem saņēmis 131000 eiro. Dāsnākie no privātpersonu ziedotājiem ir ar uzņēmumu “Cits Medijs” saistītas personas un anonīmie ziedotāji. Gada pārskatā arī redzams, ka ziedojums 2371eiro apmērā saņemts no kompānijas Journalism Development Network, kuras viens no līdzfinansētājiem ir Open Society Fondation (Dž.Soross). Re:Baltica un Inga Spriņģe personiski ir biedrs un sabiedrotais arī vēl citās Dž.Sorosa finansētās ideju kalvēs, kas centra mājas lapā minētas kā draugi: Organized Crime and Corruption Reporting Project (OCCSR), International Consortium of Investigative Journalists (ICIJ) u.c. Vai ciešā draudzība ar Dž.Sorosu un viņa sabiedroto tīklojumiem ir tas, kas pamudinājis I.Sprinģi sākt sludināt valsts izmiršanu un neizbēgamo nepieciešamību pēc bēgļiem, kas aizpildīs tukšos laukus un palīdzēs mums veidot uzkrājumus pensijai. Protams, Re:Baltica kā privāta organizācija var draudzēties un saņemt naudu no kā vien vēlas, bet teiciens, “kas maksā, tas pasūta mūziku” gan paliek spēkā.
Re:Baltica ir lepni, ka viņu “pētījumi un žurnālisti ir citēti The Guardian, The Washington Post, Financial Times, Mediapart, Meduza, Buzzfeed, BBC, TV Rain, Helsingin Sanomat, YLE un daudzos citos starptautiskos medijos”, kas, protams, ir ievērības cienīgi, bet, vai Re:Baltica nebojā reputāciju šiem smagsvaru medijiem, praktizējot viltus ziņu fabricēšanu kā papildu rūpalu savam biznesam, pie reizes neaizmirstot publiski iestāties stingrā pozīcijā par viltus ziņu izplatības apkarošanu.
Un vēl, kavējoties atmiņās par ģimenes un laulības vērtību nostiprināšanu Izglītības likumā, pret ko Ingas Spriņģe vērsās ar kārtējo apgalvojumu, ka “cīņa par “ģimenes vērtībām” Latvijā apvieno Kremļa draugus un ideoloģiskos pretiniekus – nacionālus”, jo “abi savu mērķu sasniegšanai izmanto Krievijas radītus mītus”, man radās tāds retorisks jautājums: “Kur bija Putins 1981.gadā, kad Romas Katoļu Baznīca pieņēma dokumentu “Kristīgās ģimenes izaicinājumiem mūsdienu Pasaulē” (“Familiaris Consortio”), kā arī 1983.gadā, kad pieņēma “Ģimenes tiesību hartu” par katoļticīgo vecāku tiesībām un pienākumiem?”
Vārdos Re:Baltica sevi pozicionē kā centru, kas “strādā, lai aizstāvētu sabiedrības intereses”, tomēr darbībā vēršas pret sabiedrības vairākumu, kas pauž savu piederību un atbalstu tradicionālajām vērtībām un Baznīcai. Kas tad ir tā izredzēta sabiedrība, kuru aizstāv Re:Baltica, un, vai tās sirds, prāts un miesa vispār ir Latvijā?
Vai nav dīvaini, ka tie paši cīnītāji pret viltus ziņām, kas pavisam nesen diskutēja par “Facebook” bloķēšanu Latvijā, ar tā paša sociālā tīkla palīdzību izplata nekvalitatīvas, paviršas un kļūdainas ziņas? Vai nav dīvaini, ka par Stambulas konvenciju cīnās tie, kas, toleranci un iecietību sludina kā augstāko no vērtībām, bet tajā pašā laikā pauž klaji nicinošu attieksmi un neiecietību pret Baznīcu un ģimenes vērtību aizstāvjiem. Kas slēpjas aiz šīs dubultmorāles? Kam un kā vārdā šie ļaudis ir pārdevušies un gatavi pārdot ne tikai savu tautu un valsti, bet arī Latvijas nākotni – savus bērnus?
