LATVIJAI TAS NAV VAJADZĪGS. Diskusijas dalībnieki – Ieva Bērziņa, Jūlija Stepaņenko, Edgars Kramiņš un Andrejs Mūrnieks –, kaut arī nebija vienprātīgi niansēs, tomēr vienojās par to, ka Stambulas konvencija ir bīstama Latvijas sabiedrībai, savukārt cilvēkdrošības kurss – bīstams sabiedrības jaunākajai daļai – skolēniem.
Latvijā šīs ideoloģijas aizmetņi saskatāmi jaunieviešamajā cilvēkdrošības mācību kursā, kura tēmas ekskluzīvi noteicis Tieslietu ministrijas informatīvais ziņojums Par ārvalstu pieredzi prostitūcijas ierobežošanas jomā un priekšlikumiem prostitūcijas mazināšanai Latvijā (2013), kas tapis sadarbībā ar radikālā feminisma ideoloģiju ieviesējorganizācijām: resursu centru sievietēm Marta un biedrību Papardes zieds.
Situāciju spraigā diskusijā mēģina aktualizēt Jūlija Stepaņenko, Saeimas deputāte (Saskaņa), Izglītības likuma grozījumu iniciatore; Edgars Kramiņš, pedagoģijas zinātņu doktors, Latvijas Nacionālās skolotāju savienības priekšsēdētājs; Ieva Bērziņa, Latviešu identitātes atbalsta biedrības vadītāja; Andrejs Mūrnieks, Latvijas Pedagogu domes valdes priekšsēdētājs.
Jūlija Stepaņenko: – Gandrīz gadu spēkā ir jaunās Izglītības likuma normas par tikumisko audzināšanu. Šis likums izglītības iestādēm uzliek par pienākumu nodrošināt izglītojamā audzināšanu, kas ir saskaņā ar tautas tradīcijām un vērtībām, kas Satversmē ir aizsargātas, tajā skaitā laulība un ģimene. Tieši no šā skatu punkta arī būtu aplūkojams paredzētā cilvēkdrošības mācību kursa saturs un nepieciešamība. Turklāt līdz ar minētajiem grozījumiem vecākiem ir dotas tiesības sekot līdzi audzināšanas procesam skolās. Vecākiem ir tiesības iebilst pret tādiem audzināšanas darba materiāliem, kas, viņuprāt, negatīvi ietekmē bērnu tikumisko attīstību vai ir pretrunā vecāku un ģimenes vērtību sistēmai.
Edgars Kramiņš: – Nesaprotu, kam Latvijā vajadzīga pedagoģijas zinātne un skolotāji, ja programmas saturu dodam izstrādāt ministriju ierēdņiem? Tāds kurss vispār nav vajadzīgs. Šā kursa tēmas ir jau iekļautas citos priekšmetos. Situācija atgādina padomju laikus: mums bija fiziskā audzināšana, militārā audzināšana un tamlīdzīgi. Un tagad Saeima regulēs sabiedrības tikumisko audzināšanu? Tas ir fiasko. Jo pamats ir ģimenē. Vai mūsu ģimene šodien ir tikumiska? Cilvēkiem, kuriem nav bērnu vai kuri nav spējuši izaudzināt krietnus bērnus, nevajadzētu piedalīties šādā darbā. Man ir trīs bērni, bet, ja mans dēls būtu izdarījis kaut ko tādu, kā izdarīja deputātes Ilzes Viņķeles (Vienotība) dēls, es teiktu, ka neesmu morāli tiesīgs vadīt Saeimas Izglītības un zinātnes komisiju. Un vēl. Ir cilvēku grupa, varam to nosaukt par sektu, kas sāk risināt dažādus jautājumus, piemēram, viendzimuma laulību legalizāciju un genderismu. Un tagad viņi ir izdomājuši «dzimumu līdztiesību». Murgs! Sieviete un vīrietis ir fizioloģiski un psiholoģiski atšķirīgi, un mēs redzam, līdz kam novedušas feministiskās cīņas par sievietes vienādošanu ar vīrieti. Sievietei ir savas, vīrietim – savas problēmas!
– Tomēr konkretizēsim, kas ir ietverts cilvēkdrošības kursā.
J. S.: – Galvenās bažas raisa tādas tēmas kā dzimumu līdztiesības, prostitūcijas, cilvēku tirdzniecības un fiktīvo laulību risku apzināšanās un profilakse un jo īpaši metodes, kā par šīm tēmām paredzēts runāt. Ziņojumā Par ārvalstu pieredzi prostitūcijas ierobežošanas jomā un priekšlikumiem prostitūcijas mazināšanai Latvijā, piemēram, minēts, ka «būtiski vērst uzmanību arī uz informācijas pasniegšanas veidu. Informācija, kas pasniegta interaktīvā veidā, varētu izraisīt bērnos lielāku interesi un sapratni (..). Šajā nolūkā būtiski būtu izglītošanas un prevencijas darbā iesaistīt nevalstiskās organizācijas».
– Un tātad – mums vajag šo cilvēkdrošības kursu vai nevajag?
E. K.: – Nevajag.
J. S.: – Runāt par drošības jautājumiem ar bērniem, protams, ir būtiski, bet ieviest skolās vēl vienu priekšmetu ar tik plašu tēmu spektru nav prāta darbs. Jau no 4. klases bērnus plāno pievērst tādām tēmām kā prostitūcija, atkarību profilakse, dzimumu līdztiesība. Nav skaidrs, ar kādu mērķi tas tiek darīts. Bērnā vispirms jānostiprina vērtību, sevis un savas identitātes izpratne, nevis jāpiebāž galva ar lietām, kuras bērnā rada nelīdzsvarotību. Bērns var uztvert sarunas par šīm negatīvajām lietām kā aicinājumu to visu izmēģināt. Mācību programmām jābūt izveidotām atbilstoši bērnu vecuma posmiem un attīstības pakāpēm.
Ieva Bērziņa: – Šobrīd tā dēvētā seksuālā izglītošana bērniem ir nepārdomāta. Piektajā klasē, ierodoties septembrī skolā, jau otrajā nedēļā sociālajās zinībās tiek demonstrētas filmiņas par olšūnas apaugļošanos, bet bērniem vispār nav zināšanu par reproduktīvajiem orgāniem un par to, kas īsti tajās filmiņās notiek. Dabas zinībās par šiem jautājumiem runā tikai mācību gada otrajā pusē pavasarī, turklāt zēnu un meiteņu organisma izmaiņas un norises saistībā ar pubertātes iestāšanos tiek apspriestas kopīgi klasē gan zēniem un meitenēm, tādējādi nojaucot intimitātes robežu, kas attiecībās starp dzimumiem ir nepieciešama.
– Ko nozīmē šis termins – cilvēkdrošība?
E. K.: – Tas ir labs piesegvārds: cilvēki taču neprotestēs pret drošību. Taču ir pienācis pēdējais brīdis cilvēku audzināt saskaņā ar dabu un sevi, nevis sadalīt fragmentos.
Andrejs Mūrnieks: – Vērtībizglītība jeb audzināšana – tā skolā būs vienmēr. Ja tās nebūs, tad tā notiks uz ielas, medijos, bet likumdevējam būs iespēja šo dimensiju paplašināt vai sašaurināt. Šobrīd tā ir ārkārtīgi sašaurināta. Vecākajās klasēs filozofiju mācās tikai 11 vidusskolās, ētiku – 37. Un tas ir no 270 vidusskolām. Vēl paliek literatūra, kurā runājam par stilu, valodu un mākslu. Labi skolotāji pievēršas ētikas dimensijai. Taču kopumā ētikas dimensijai ir pēdējā vieta izglītības sistēmā. Ja par to nerunās skolās, tad runās ģērbtuvēs, tualetēs un uz ielas. Bet vai šis cilvēkdrošības kurss atbildīs tam, kas teikts Satversmē? Var paļauties uz skolotāju, kas, iespējams, pratīs interpretēt šā kursa elementus. Bet skolā jābūt laikam, kad par to runāt. Audzināšanas stundas paredzētas aktuālo jautājumu risināšanai, ne audzināšanai.
– Savulaik, kad biju skolotāja, latviešu valodas stundas dažkārt vadīju mežā vai pie jūras. Mēs runājām par visu, ne tikai par literatūru vien.
E. K.: – Un tad radās pavisam citi jautājumi, vai ne? Bet ja šodien skolotājs iedomāsies aiziet ar saviem skolēniem uz mežu vai jūru, viņš ļoti riskēs: ar kādām tiesībām viņš ved bērnus uz mežu, vai direktora atļauja ir, vai bērni ir potēti utt.
J. S.: – Milzīgā pretdarbība pret tikumisko audzināšanu, manuprāt, ir radusies tādēļ, ka patlaban stāvam šā cilvēkdrošības kursa priekšā. Domāju, ka tur ir aspekti, kas neiet kopā ar Satversmē skaidroto laulības un ģimenes izpratni un attiecīgi ir pretrunā ar pieņemtajiem Izglītības likuma grozījumiem.
A. M.: – Protams, ka tikumiskā audzināšana skolās ir vajadzīga! Manā laikā bija skolotāji, kas prata izmantot savas stundas, lai audzinātu tikumību. Dziedāšanas, literatūras stundās…
– Vēstures stundās.
A. M.: – Šodien skolās tiek mācīta vardarbības, nevis morāles un ētikas vēsture. Mēs atduramies pret satura, ne formas problēmu. Ko mēs ieliekam šajā cilvēkdrošības kursā? Tur būtu jāiekļauj tēmas, par kurām nedrīkst nerunāt, piemēram, ģimene un laulība. Bet pamatizglītības satura dokumentā jūs neatradīsiet tekstu, ka laulība un ģimene, par kādu lasām Satversmē, ir vērtība.
I. B.: – Mēs te runājam par tikumisko audzināšanu, bet mūsu mērķis ir panākt, lai skolās netiktu ieviesta netikumiskā audzināšana. Ir vairāki piemēri, kad nevalstiskās organizācijas piedāvā un īsteno skolās izglītošanas pasākumus vai nodarbības, kurās izmantotās metodes, informācija vai nostādnes tomēr vērtējamas kā netikumiskas. Tā, piemēram, Marta savā zēnu un meiteņu grupu metodikā, kuras nolūks ir «caur zēnu un meiteņu grupu aktivitātēm mainīt esošās attiecības starp sievietēm un vīriešiem un kopumā sabiedrībā esošos dzimumu stereotipus», piedāvā uzdevumu diskusijā par tēmu «sekss», kur norādījumā grupas vadītājam piekodina: «Neaizmirsti uzsvērt, ka viedokļi var būt dažādi par to, kad sākt nodarboties ar seksu; ka sekss var būt arī tikai iekāres dēļ, tāpēc, ka gribas; norādi, lai nodarbotos ar seksu, diviem cilvēkiem nav jābūt pārim, viņi pat var nepazīt viens otru, galvenais – viņiem abiem ir jāgrib nodarboties ar seksu.» Turklāt šī ir metodika, kuru atbalsta Labklājības ministrijas vadītā Dzimumu līdztiesības komisija, rekomendējot šo metodi kā tādu, kam turpmāk rodams valsts finansējums un kas būtu īstenojama interešu izglītībā visā Latvijā.
E. K.: – Reiz aizgāju uz Operu paklausīties un paskatīties brīnišķīgo Burvju flautu. Tur vīrieši dejoja ar vīriešiem, turot roku partnerim kājstarpē. Mans dēls, kuram tolaik bija divpadsmit gadu, pēc pirmā cēliena pateica: zini, ko, tēti, iesim mājās… Un mana audzināšana bija pateikt – ejam, dēls. Bet vai skolotājai, kas atvedusi klasi uz kaut ko tādu, būs drosme pateikt – ejam, skolēni, prom? Ja es būtu tas skolotājs, kas izved bērnus ārā no izrādes, es viņiem paskaidrotu, kāpēc tā daru. Bērni saprastu: tātad ir iespējas iestāties pret kaut ko! Man Latvijas valsts maksā algu, un, ja bērniem kultūras templī tiek iebarotas amorālas lietas, man nav tiesību bērnus tur atstāt līdz izrādes beigām.
– Pirms laika kādā skolā izcēlās skandāls ar dzejnieces Krivades dzejoli, kas bija pilns ar rupjībām. Tā bija tikumīgā vai netikumīgā audzināšana?
A. M.: – Problēma bija tā, ka dzejolis tika nolasīts 10. klasē, neko neskaidrojot. Protams, ir modernā dzeja, un skolēniem 12. klasē vajadzētu zināt par dažādiem – arī provokatīviem – izteiksmes līdzekļiem, bet te desmitklasnieks atnes mājās tekstu, par kuru nekas nav skaidrs. Vajag saprast, kad un kā analizēt šādus tekstus. Mums ir tiesības pasargāt bērnus no skolotāju neprofesionāla darba.
I. B.: – Jaunā kursa sagatavošana ir iekļauta ES struktūrfondu projektā, ar kura palīdzību tiks izstrādāti jaunie izglītības standarti. Tam paredzēti 14 miljoni eiro, cilvēkdrošības kursam 0,5 miljoni. Manuprāt, sekojot šādām tendencēm, sagaidāms ideoloģisks apvērsums izglītības laukā.
E. K.: – Par desmit miljoniem izstrādās kaut kādu utopisku saturu, bet par četriem miljoniem būs eksperimentālās skolas. Un tās, kas būs dabūjušas naudu, slavēs šo kursu.
I. B.: – Garantētais saturs ir minēts Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam un sakrīt ar prostitūcijas ziņojumā minēto jauno integrēto kursu un tajā iekļaujamajām tēmām – prostitūciju, fiktīvām laulībām, dzimumu līdztiesību, cilvēktirdzniecību utt. Mūsu uzmanību sākotnēji piesaistīja fakts, ka par minētajiem apdraudējumiem esot jārunā jau pirmsskolas (!) vecumā, par ko arī sniedzām iebildumus Saeimā. Tikām uzklausīti. Pēc prostitūcijas ziņojuma izskatīšanas Ministru kabinets uzdeva Izglītības ministrijai pārskatīt visu izglītības saturu atbilstoši LM izstrādātajām dzimumu līdztiesības vadlīnijām. Bet šobrīd, kad ES fondu miljonu projektā tiek izstrādāts jaunais izglītības saturs, tiks nozīmēts īpašs eksperts dzimumu līdztiesības jautājumos, kuram jāseko, lai visu mācību grāmatu saturs būtu atbilstošs dzimumu līdztiesības prasībām un lai tajās neparādītos dzimumu stereotipisko lomu izpratne.
– Ka māte ir sieviete un ka tēvs ir vīrietis?
I. B.: – Tuvu tam. Par dzimumu stereotipiem tiek nosauktas bioloģiski noteiktas dzimumu atšķirības. Minētajās LM dzimumu līdztiesības vadlīnijās, piemēram, teikts, ka eksperti izglītības materiālos dažos izteikumos konstatējuši vārda «vecāki» aizstāšanu ar vārdiem «māte», «māmiņa», ko iespējams interpretēt kā stereotipisku pieņēmumu par mātes īpašo lomu bērnu audzināšanā un tēva lomas mazināšanu…
– Tas viss taču ir pret Satversmi un pret mūsu dzīves pamatvērtībām.
I. B.: – Protams. Dzimumu līdztiesības pieejas sludinātāji, piemēram, uzsver, ka sievišķība un vīrišķība ir sociāli konstrukti un šķēršļi ceļā uz dzimumu līdztiesību.
– Tātad cilvēkiem jābūt novienādotiem, bez dzimumu atšķirībām? Tādas viendzimuma būtnes, kam nav savas gribas un personības iezīmju, ir daudz vieglāk regulēt.
I. B.: – Izejot no šādas paradigmas, nekad netiks izskausta ne prostitūcija, ne vardarbība ģimenēs, gluži pretēji. Ievērojamais, bet joprojām nenovērtētais latviešu ārsts, seksologs un psihoterapeits Jānis Zālītis ir uzsvēris, ka «galvenais prostitūcijas cēlonis ir dzimumaudzināšanas trūkums, nevērīga attieksme pret dzimumjautājumiem, robežšķirtnes nojaukšana starp vīrišķību un sievišķību, kas ievada dziļu ģimenes krīzi». Tikmēr Stambulas konvencija un tās atbalstītāji Latvijā pieprasa, lai visos izglītības līmeņos tiktu ieviestas dzimumu līdztiesības mācības. Vienā totalitārismā dzīvojām līdz 1990. gadam, tagad ir jauns totalitārisms.
– Stambulas konvencijas kultivētais totalitārisms.
E. K.: – Labāk atgriezīsimies pie pamatvērtībām. Mums taču ir Annas Brigaderes dotais mērķis: Dievs, Daba, Darbs. Latviskā pedagoģija pamatojas virzībā: es virzu savu bērnu, es viņu atbalstu, audzinu zēnu par vīrieti un meiteni par sievieti.
I. B.: – Dr. J. Zālītim tuva izpratne ir arī Lietuvai, kas, pamatojoties uz savu nacionālo programmu pieredzi prostitūcijas un vardarbības apkarošanā, 2007. gadā izstrādāja programmu jauniešu sagatavošanai ģimenes dzīvei. Igaunijā ģimenes mācība vidusskolās ir obligātais mācību kurss. Savukārt mūsu Izglītības ministrija ideju par ģimenes mācības nepieciešamību pagaidām noraida.
