Par tikumību un grozījumiem Izglītības likumā

Un ja veselais saprāts, izlasot šos Izglītības likumu stiprinošos priekšlikumus, paredz visas sabiedrības apvienošanos bērnu nākotnes labā, tad šajā gadījumā publiskā telpā notiekošais reducējās uz idejas autores un idejas atbalstītāju primitīvu apvainošanu.

Strādājot pie grozījumiem Izglītības likumā sapratu, ka patiesībā man ir jācīnās ar nelielu, savām interesēm kalpojošu cilvēku grupu, kura pārtiek no dažādu ārvalstu grantu piešķirtajiem līdzekļiem[1]. Viņu iztika varētu tikt apdraudēta, ja mācību iestādēs brīvi nevarēs bērniem dalīt brošūras. Divu nedēļu laikā šie cilvēki izmantoja sev lojālos medijus un eskalēja savu melno kampaņu līdz kritiskajam punktam.

Uz gaužām aizkustinošo Kremļa propagandas piesaukšanu, kuru no dažu NVO darbinieku blogiem un rakstiem nedaudz novēloti pārtvēra arī ārlietu ministrs, atbildu:  esmu gatava tam, ka politikā vienmēr būs cilvēki, kuri argumentu trūkuma gadījumā ķersies pie Kremļa “salmiņa”. Sabiedrības domājošā daļa šādus gājienus jau sen ir “atkodusi” un neļaujas šādām izmisīgām provokācijām.

Lai arī esmu opozīcijas deputāte, mani izbrīna dažu koalīcijas dalībnieku politiskā ētika un retorika attiecībā pret saviem koalīcijas partneriem.

Kamēr grozījumu oponentu grupa turpina vēstuļu rakstīšanu, piketu saskaņošanu un apdomā vēl pēdējo triecienu pirms Saeimas balsojuma ceturtdien, es, kā šo grozījumu iniciatore, izmantošu savu iespēju publiski paskaidrot, pret ko tad īsti iebilst aktīvākie mana priekšlikuma kritiķi. Pirmkārt, par pašu priekšlikumu, kura piedāvātā redakcija ir sekojoša:

“10.¹ pants. Izglītība un tikumība

(1) Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, it īpaši tādām kā laulība un ģimene.

(2) Izglītības iestādēs ir aizliegta tādu mācību līdzekļu un citu materiālu izmantošana, kā arī to izplatīšana, kuri var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību.”

Priekšlikums tapa, uzklausot vairāku vecāku bažas par to, ka skolās dzimumaudzināšana notiek haotiski, bez vērtīborientācijas. Bērniem, kuri vēl pat nav aizdomājušies par fizisku tuvību,  stāsta par slimībām, kuras var iegūt dzimumceļā. Sekss tiek pasniegts kā augstākais attiecību punkts. Bērniem ar nenobriedušiem prātiem, kuri meklē savu identitāti, tiek stāstīts par iespēju izvēlēties viendzimuma attiecības. Diemžēl tas notiek ar vairāku nevalstisko organizāciju un fondu palīdzību.

Šajā jautājumā mans kā četru bērnu mātes personīgais viedoklis aizvien paliek nemainīgs:  bērniem ir jāstāsta par intīmām attiecībām, bet gan pasniegšanas veids, gan konteksts ir jāpārskata. Proti, jāstāsta par to tieši attiecību, ģimenes un laulības kontekstā, bez eksperimentiem ar bērna dzimuma identitāti, nepiesaucot dažādus viendzimuma attiecību variantus un nereducējot seksuālās attiecības uz mehānisku darbību, kurā atbildība izpaužas tikai un vienīgi kā kontracepcijas lietošana.

Jauniešiem ir jāstāsta kas ir ģimene, kas ir uzticība. Jāstāsta, ka atbildība par otru cilvēku un mīlestība ir kas daudz nopietnāks par vienkāršu aiziešanu kopā uz kino. Jāstāsta, ka intīmo attiecību rezultātā var piedzimt bērns, ka puisim un meitenei jābūt gataviem arī paredzēt šādu dzīves pagriezienu. Nav noslēpums, ka Latvijā ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami iekārtot jaunieti vasaras darbā, toties par seksu viņam skolā pastāstīs bez problēmām pat vēl pirms iespējamā darbā iekārtošanās vecuma. Ja jauniešiem stāstītu vairāk, nekā vienkārši to, ka seksā ir divas nepatikšanas: slimības un grūtniecība, tad mazāk būtu tādu infantilu vīriešu, kuri pēc tam spiež savas draudzenes veikt abortus.

Arī vecākiem ir jābūt tiesībām zināt, kas un kad tiek pārrunāts ar viņu bērniem skolās. Intīmās attiecības ir pārāk nopietna pieaugušo dzīves sfēra, lai tās pasniegšanu uzticētu kādam gadījuma cilvēkam, kuram rūp atskaite par NVO sadarbību ar skolām seksuālās izglītības jautājumos. Vien tas, kā skolotājas izteicās aptaujā, publicetā “Latvijas Avīzē”, liecina par to, ka dzimumaudzināšana notiek tieši tā, kā to negribētu redzēt skolēnu vecāki: vienā gadījumā bērni paši meklē internetā materiālus, otrajā tiem demonstrē čūlas, trešajā – tiek ņemtas palīgā tās pašas brošūras.[2]

Šajā situācijā likumdevējam ir pienākums noteikt to, ka par nodokļu maksātāju naudu uzturētajās izglītības iestādēs audzināšana notiek saskaņā ar tādām sabiedrības vērtībām, kuras ir nostiprinātas mūsu valsts galvenajā likumā – Satversmē.

Pie mums Latvijā, atšķirībā no ASV[3] un Lielbritānijas[4], nav aizliegta neviena grāmata. Vecākiem vienmēr ir iespēja ārpus skolas iegādāties jebkuru seksuālās izglītošanas vai citu grāmatu savam bērnam. Ja ir vēlēšanās, var pat aiziet uz to pašu “Papardes ziedu” pēc brošūras, vai arī parādīt kādu filmu, un izstāstīt visu, kas vecāku ieskatā būtu jāzina viņu bērnam. Tas, kas notiek ārpus skolas sienām, jau ir paša skolēna un viņa ģimenes attieksmes jautājums un vecākiem jābūt noteicošai lomai šajā jautājumā.

Bērnu pasargāšana no negatīvi ietekmējošas informācijas pastāv ļoti daudzās valstīs. Internets ir pārpildīts ar dažādām vecāku kontroles (parental control) programmām[5], kas piedāvā vecākiem pasargāt savus bērnus no “nepiedienīgu vietņu” (inappropriate websites) apmeklēšanas.

Demokrātijas šūpulī ASV – lai kinoteātris izrādītu filmu, filmai ir jāsaņem Amerikas Kinofilmu Asociācijas (MPAA) vecuma reitings. Šāda prakse pastāv jau kopš 1968.gada 1.novembra.[6] Tātad, demokrātiskajā valstī iedzīvotāji tiek pasargāti gan no tā, lai viņu bērni, aizejot uz kino nesastaptos ar ko tādu, kam viņi nav gatavi un tiek mudināti būt atbildīgiem par to, kādu informāciju saņem viņu bērni.

Atgriežamies Eiropā: vēl 1993. gadā valdības uzsāktajā kampaņā par tradicionālo vērtību stiprināšanu izglītībā izcilais Britu politiķis, viens no ietekmīgākajiem katoļu konservatoriem Lielbritānijas politikā, lords Džons Pattens[7], Lielbritānijas izglītības valsts sekretārs, aicināja bērnu dzimumaudzināšanu balstīt uz sabiedrības vērtībām.[8] Kā jau tas nākas, arī tajā laikā šai idejai bija oponenti, bet neskatoties uz visu, šī norma ir spēkā vēl tagad.

2000.gadā precizētā Lielbritānijas izglītības likuma (Learning and Skills Act) 148.pants nosaka, ka Valsts sekretāram ir pienākums  sagatvot izglītības vadlīnijas, kas nodrošina to, ka dzimumaudzināšanas stundās bērniem tiek mācīts par laulību, tās nozīmi ģimenes dzīvē un bērnu audzināšanā. Bērni ir jāpasargā no tāda mācīšanas veida un materiāliem, kuri nav piemēroti attiecīgo bērnu vecumam, kultūrai un reliģiskai pārliecībai. [9]

Pavisam nesenā epizode ar jauno, latviešu valodā tulkoto vācu autores Ankes Kūlas grāmatiņu “Izskaidro man”, kuru ir izdevusi Jāņa Rozes izdevniecība[10], liek aizdomāties par to, kādās darbībās tiek iesaistīti skolēni Latvijas skolās.

Vācijā jau no 2010.gada dzimumaudzināšana notiek saskaņā ar skandalozajiem pasaules veselības standartiem,[11]  kuriem ir tikai rekomendējošs raksturs. Un 6.klases skolnieki Vācijā, kurā dažādas seksuāla rakstura grāmatiņas pamatskolas skolēnu apmācībā nav retums,[12] ir, teiksim tā, daudz advancētāki šajā jomā par mūsu 6.klases skolēniem. Šī grāmata esot tapusi, iedvesmojoties no Vācijas dzimumaudzināšanas stundām, kurās Vācijas skolēni sagatavoja jautājumus uz lapiņām. Daži no jautājumiem, piemēram, skan apmēram šādi:

“Kas ir mauka?”

“Vai seksā var izmantot dibenu un ausi?”

“Vai lesbietēm var būt bērni?”, u.c.

Šī grāmatiņa satur arī jautras un brīvdomīgas ilustrācijas[13]. Lai adaptētu vācu tekstu latviešu valodā, izdevniecība bija piesaistījusi kādas Latvijas skolas 6.klases bērnus . Bērni rakstīja zīmītes ar jautājumiem latviešu valodā, bet dažus pikantākos jautājumus, kuri satur lamuvārdus, izdevniecības darbinieki esot gatavojuši paši. Ar to jāsaprot, ka arī šajā gadījumā ne visa informācija, kura ir atrodama grāmatā, ir piemērota 6.klases skolēniem. Neskatoties uz to, ka visumā man šāda ideja ar grāmatiņas izdošanu vispār liekas dīvaina, arī “Izskaidro man” izdevēji ir savā ziņā sargājuši bērnus no negatīvas informācijas, t.i. lamuvārdiem. Iespējams, ka skolēni lasīja šo grāmatu vēlāk jau kopā ar visiem lamuvārdiem, bet tas nu tiešām lai paliek vecāku ziņā, ja reiz tas noticis, ar viņiem saskaņojot.

Diemžēl šādu un līdzīgu gadījumu skaits skolās tikai pieaugs. Ja skolas turpinās akli izpildīt NVO programmas, dažu entuziastu idejas un pieļaus citus eksperimentus ar mūsu bērniem, sabiedrības vērtības drīz vien būs tukša skaņa. Satraukumu rada arī tas, ka atsevišķos gadījumos šādas iniciatīvas ir nākušas no valdības, piemēram, Labklājības ministrijas grāmatiņas, kā “Diena, kad Rūta bija Rihards” un “Todien, kad Kārlis bija Karlīna” [14]. Atceros, ka manu bērnu audzinātājas ar šausmām gaidīja to dienu, kad arī viņām bērnu dārzā, iespējams, nāktos atskaitīties par šādu stundu novadīšanu.

Arī izglītības ministre, neskatoties uz to, ka daži skolotāji publiski atzīst, ka paši skolās izmanto “Papardes zieda” brošūras[15], uzskata, ka stiprināt Izglītības likumu, aizliedzot tikumību graujošus materiālus, nav nepieciešams. Pēc viņas domām jau tagad skolās viss notiek saskaņā ar likumiem un Satversmi. [16] Zināma taisnība ministres kundzei ir: tik tiešām izglītības standarti paredz tikumisku izglītību un visi mācību materiāli, ieskaitot obligātās literatūras sarakstu, atbilst likuma mērķim, ja vien kādam neienāk prātā paeksperimentēt ar kādu brošūru vai, piemēram, iztulkot no angļu valodas grāmatiņu par meiteni, kurai ir divas mammas[17]. Tādā gadījumā, piemēram, kā tas notika ar Kārli un Karlīnu, sabiedrībai, vecākiem, jāiet ilgs ceļš, lai panāktu šādu materiālu izņemšanu no skolām.

Likuma norma, kas pievērš uzmanību Izglītības likuma mērķim, ļautu operatīvāk reaģēt un uzmanīgāk izvērtēt visus šaubīgos gadījumus. Ja atceramies, ka Satversmes 116.pants sargā sabiedrības tikumību no atsevišķu indivīdu vārda brīvības izpausmēm, mēs redzam, ka tikumības normas veido sabiedrības vairākums par to, kas ir pieņemams un kas nav. Arī skolās šādam principam būtu jāstrādā, tāpēc, ja lielākā daļa vecāku klasē kādu šaubīgu materiālu uzskata par tikumību graujošu, tam nekavējoties ir jāpazūd no izglītības iestādes.

Tos, kuri ir agresīvi noskaņoti pret šādiem grozījumiem, pārliecināt pat nemēģināšu, jo aizvien atradīsimies pretējās pusēs.

Tas, ko novēroju šajās nedēļās, bija klasiska demagoģijas izpausme: tikumiskās audzināšanas ideja tika pārvērsta par absurdu, deklarējot, ka tagad skolās iestāsies jauni laiki, un visa klasiskā literatūra tiks aizliegta. Tādā gadījumā man jāsaka, ka tam, kas joprojām pilnā nopietnībā apgalvo, ka šādi likuma grozījumi aizliegs pasaules klasiķu grāmatas, arī, manuprāt, kaut kas nav kārtībā ar vērtību pamatiem. Viens no iemesliem, kāpēc obligātās literatūras darbi tiek iekļauti mūsu skolu programmās, ir tieši izglītojamā tikumiskā attīstība, kas atbilst izglītības likuma mērķim.

Jo bez literatūras klasiķu darbiem un cilvēces kultūras mantojuma iepazīšanas ir grūti iedomāties harmoniskas un tikumiskas personības veidošanos. Gan Šekspīra “Romeo un Džuljeta”, gan visi Rūdolfa Blaumaņa darbi, gan citi literatūras klasiķu darbi paši par sevi satur sevi tikumības mācību. Jāsecina, ka šādas aplamības apgalvojošiem cilvēkiem nespēs palīdzēt pat visa pasaules klasiķu bibliotēka, jo katrā darbā viņi spēs atrast kādu netikumisku vārdu.

Noslēdzot šo vēstījumu, vien piebildīšu, ka ar konstruktīvu opozīciju es saprotu iespēju sastrādāties un panākt vienošanos tādos jautājumos, kuros koalīcijas un opozīcijas deputātiem ir iespēja kopīgi pieņemt lēmumus sabiedrības labā. Tāpēc es ļoti ceru uz pozitīvu Saeimas balsojumu šā gada 16.aprīlī un sagaidu no deputātiem to, ka visa Lieldienās izvērstā negatīvisma kampaņa nav ietekmējusi deputātu stingro nostāju šādā valsts nākotnei svarīgā jautājumā.

Esmu pārliecināta, ka sabiedrības absolūtais vairākums atbalsta bērnu tikumisko audzināšanu saskaņā ar Satversmē iekļautām vērtībām, atbilstoši Izglītības likuma mērķim un izsaku dziļu pateicību Kardinālam Jānim Pujatam par konkrētu un trāpīgu atbildi visiem tikumiskās audzināšanas oponentiem.[18]

---

[1] http://eeagrants.org/project-portal/project/LV03-0034

[2] http://www.la.lv/ari-gudriba-ir-tikums/

[3] http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_most_commonly_challenged_books_in_the_United_States

[4] http://www.telegraph.co.uk/culture/books/booknews/9900733/Top-20-books-they-tried-to-ban.html

[5] http://www.tomsguide.com/us/pictures-story/596-best-parental-control-apps.html

[6] http://www.mpaa.org/film-ratings/

[7] http://en.wikipedia.org/wiki/John_Patten,_Baron_Patten

[8] http://www.independent.co.uk/news/uk/sex-education-to-have-moral-tone-education-guidelines-emphasise-traditional-family-values-judith-judd-reports-1465841.html

[9] http://www.legislation.gov.uk/ukpga/2000/21/pdfs/ukpga_20000021_en.pdf

[10] http://gramata24.lv/gramatas/psihologija/attistibas-psihologija/p/14830-izskaidro-man-100-isti-bernu-jautajumi-par-kuteligu-temu

[11] https://www.lifesitenews.com/news/who-sex-ed-guidelines-promote-masturbation-abortion-homosexuality-to-childr

[12] http://www.spiegel.de/international/germany/berlin-first-graders-get-explicit-sex-education-book-a-896447.html

[13] https://www.google.lv/search?q=anke+kuhl+kl%C3%A4r+mich+auch&sa=X&biw=1180&bih=682&tbm=isch&imgil=ixpL9qzfRsQr9M%253A%253BdHS6J3p7xgdzLM%253Bhttp%25253A%25252F%25252Ffrauschulz.blogspot.com%25252F2014%25252F08%25252Fklar-alls-illutante-mag-man-auch-viele.html&source=iu&pf=m&fir=ixpL9qzfRsQr9M%253A%252CdHS6J3p7xgdzLM%252C_&usg=__aBNtHR-mmqaDmfmEj4n4dsbk_Og%3D&ved=0CDkQyjc&ei=jSksVcSfEabqyQOs5oCIDA#imgrc=ixpL9qzfRsQr9M%253A%3BdHS6J3p7xgdzLM%3Bhttp%253A%252F%252F2.bp.blogspot.com%252F-loCQDFoDAKw%252FU_7re-JV2wI%252FAAAAAAAAF1c%252FyPB45PJyuk0%252Fs1600%252Fanke_kuhl.jpg%3Bhttp%253A%252F%252Ffrauschulz.blogspot.com%252F2014%252F08%252Fklar-alls-illutante-mag-man-auch-viele.html%3B600%3B733

[14] http://apollo.tvnet.lv/zinas/foto-gramatas-kuru-del-prasa-ministres-atkapsanos/532712

[15] http://www.la.lv/ari-gudriba-ir-tikums/

[16] http://www.delfi.lv/news/national/politics/deputati-ar-grozijumiem-pauz-subjektivo-viedokli-par-tikumibu-uztraucas-ministre-seile.d?id=45796807

[17] http://en.wikipedia.org/wiki/Heather_Has_Two_Mommies

[18] http://www.la.lv/starp-trim-priedem/