Daži secinājumi KM (K.Misānes) lietas sakarā.. Kāpēc to rakstu? Lai nekad šādas lietas neatkārtotos!
1. Par koalīcijas kolēģiem. Lai cik skaista diena mums visiem šodien nebūtu, 13.Saeima ir šausmīga. Brīdī, kad visiem jārīkojas kopā, augstprātība laikam tomēr jānoliek malā.
Tu opozīcijā vari ņemties, gatavot dokumentus: lēmumus, vēstules, idejas, bet labākajā gadījumā tavi kolēģi koalīcijā to izgrozīs un izmantos kā savu bez saskaņojuma, sliktākajā gadījumā – uztvers kā apnicīgu spamu.
Un tad tu skrien pakaļ un lūdzies, lai izlasa un atbild, bet no tevis atgaiņājas kā no apnicīgas mušas. Es ceru, ka tie kolēģi, kas mani lasa, sapratīs, jo ir tikai daži, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi deputāti koalīcijā, kuri ir gatavi sadarboties šādos jautājumos. Tikai daži. Un paldies viņiem par to.
Pēdējais piemērs: bija vēlams sagatavot steidzamu vēstuli no Saeimas ar lūgumu ņemt vērā jaunus apstākļus KM sakarā. Vēstule par laimi vairs nav aktuāla, bet es jau 2.dienu neesmu saņēmusi atbildi no dažiem koalīcijas kolēģiem🙂. Vienkārši “ignore”.
Ja šāda smaga situācija atkārtosies tādā vai citādā dimensijā, attiecības Saeimā nemainīsies. Man nav ideju, kā to izlabot. 12.Saeima bija savādāka. Tāpēc te to rakstu. Varbūt šis ieraksts to var izmainīt? Parunājiet ar saviem ievēlētajiem deputātiem. Tā nedrīkst.
2. Par atbildību.
Ir milzīgs prieks, ka tā notika ar KM, bet tas bija tiktiešām, kā saka: “caur adatas aci”. Varēja izdoties, bet varēja arī neizdoties, jo bija zaudēts daudz laika.
Prezidenta apņemšanās svētdienas vakarā un amatpersonu izlēmīga rīcība tiešām palīdzēja sasniegt rezultātu. Bet tas viss varēja notikt jau ātrāk, jau janvāra beigās. Problēma bija tieši tajā, ka cilvēki savā starpā nesarunājās, jo viņus neviens nebija savācis kopā vienā telpā ar noteiktu uzdevumu: tagad mēs meklēsim risinājumu un par to ES uzņemos atbildību. Nē, bija dažādas darba grupas, sanāksmes un apspriedes, bija pat komisiju kopsēde pēc mūsu ierosinājuma. Bet diemžēl tas viss – bez līdera un bez atbildīgā politiķa, kas uzņemtos to visu vadīt un atbildēt par krīzes risinājumu.
Jau Saeimas komisiju kopsēdē bijušais premjers Māris Kučinskis teica: ja es būtu tagad premjers, es sasauktu visus un katram iedotu uzdevumu, Saeimas komisija tagad, šodien var šādu uzdevumu iedot valdības vadītājam. Tas bija 22.janvārī un kolēģi koalīcijā todien mums atbildēja aptuveni tā: nu bet tad mums tagad jāraksta attiecīgs papīrs, mēs taču neprotam. Un jautājums palika bez virzības. Mēs jautājām: varbūt ir nepieciešams īpašs likums, lai atrastu risinājumu? Kolēģi no koalīcijas (Judins) atbildēja: nu un kur tāds likums ir? Esat uzrakstījuši? Neesat!
Visu šo laiku kopš pieslēdzāmies KM stāstam, apspriedām to ar Baibu Rudevsku un viņa vienas nakts laikā uzrakstīja likumprojektu, kas iespējams palīdzētu KM gadījumā vismaz iedot vajadzīgos impulsus iestādēm, ja ne pat izveidot jaunu regulējumu, kas palīdzētu arī uz priekšdienām.
Likumprojektu no rīta nākamajā dienā nodevām Juridiskajai un Ārlietu komisijai kā līdzatbildīgajai. Ko jūs kā komisijas vadītājs darītu šādā situācijā? Ja viss ir skaidrs, tu tuvākā laikā sasauc sēdi un uzaicini atbildīgās iestādes. Ja kaut kas nav skaidrs, tu operatīvi uzdod jautājumus atbildīgām iestādēm, lai sniedz savu vērtējumu. Ko dara Juta Strīķe kā komisijas vadītāja? Nodod Andrejam Judinam kā apakškomisijas vadītājam. Ko dara Andrejs Judins? Andrejs Judins nekur nesteidzas. Viņš gaida 12 dienas un tikai tad uzraksta jautājumus atbildīgām iestādēm: ko jūs domājat par šo likumprojektu? Viņam gandrīz momentāli atbild Ģenerālprokuratūra, Zvērinātu advokātu padome (dažās dienās izstrādāja grozījumus pie likumprojekta) un pēc tam Iekšlietu ministrija. Atbildes nāk tagad. Pēdējās dienas. Tad, kad jau viss ir bezjēdzīgi.
Ja Strīķe sasauktu sēdi, ja Judins būtu rīkojies ātrāk, iestādes uz šī likumprojekta pamata, iespējams, vienotos par rīcību. Jau janvāra beigās. Bet atbildīgajiem bija vienalga.
Mēs paši ar dažiem kolēģiem sarīkojām šādu sēdi, kad sapratām, ka neviens negrasās neko steidzami darīt. Mēs bijām ļoti priecīgi par to, ka piekrita piedalīties visas iestādes, kuras aicinājām: gan Prezidenta kanceleja, gan Tieslietu ministrija, gan Juridiskais birojs un Prokuratūra. Baiba Rudevska, kas tajās dienās bija Rīgā, laipni piedāvāja savu palīdzību. Mēs 2 stundas apspriedām dažādus variantus, dažādus risinājumus. Atnāca vien daži deputāti, lai gan aicinājām daudzus. Vai tas interesēja komisiju vadītājus? Strīķi? Judinu? Nē, viņiem bija citas lietas.
Likumprojekts palika guļam atvilktnē, bet Judins nepakautrējās izteikt par to publiski savu viedokli un pat ieņirgt, ka, lūk, likums neder galīgi nekam un šaumas šausmas. Ko Judins pats bija izdarījis šajā sakarā? Neko. Parakstīja manis piedāvāto koalīcijas Saeimas lēmumu par KM un uzskatīja, ka ar to tēma ir slēgta. Ko darīja Strīķe? Atgaiņājās no manis katru reizi, kad lūdzu viņai rīkoties: izlasīt lēmuma projektu, sasaukt sēdi (labi, vismaz to viņa izdarīja), izlasīt vēstuli, uzklausīt Baibu Rudevsku. Nedod Dievs jūsu kāda liktenis būs jelkad atkarīgs no šādiem cilvēkiem. Nedod Dievs. Un nedod Dievs, KM lieta nebūtu ieguvusi plašu rezonanci – nebūtu tad nekā. Ne sēdes, ne lēmuma, nekā.
3. Par cilvēkiem.
Pēdējās dienās sanāca lasīt daudz dažādu “baltā mēteļa valkātāju” ierakstus, kas tēloja, ka, lūk, gudri stāv malā un smīkņā, vērojot histēriju ap KM:
– Fuui, stulbie mediji, tik provinciāli! Fuui, KM nav jāpalīdz, redz, ko viņas bijušais stāsta! Fuuui, te iepīti kaut kādi aizdomīgi ļaudis, laikam PR! Fuuui, tagad arī Goobzems pieslēdzies, ak nē, utt.
Bet tādu cilvēku bija maz. Saujiņa pret tiem, kas nerakņājās netīrā veļā, nemeklēja utis, nepētīja domubiedrus (ak, kā es tagad tā nostāšos vienā rindā ar fuipolitiķi), bet no sirds rukāja. Un tad vēl bija vesela virkne cilvēku, kas (ar lielajiem burtiem) RUKĀJA – ministriju darbinieki, amatpersonas, advokāti u.c., kas gatavoja simtiem papīru un kas nekad nevarēs iznākt un pateikt, cik lielu darbu personīgi katrs no viņiem paveica, jo tāds bija viņu darbs.
Un tad bija vesela virkne politiķu, sabiedrībā pazīstamu cilvēku, kas visos veidos centās pievērst uzmanību KM lietai un radīja “sniega bumbas” efektu. Stāvēja ar plakātiem pie vēstniecības, gāja pie Brīvības pieminekļa, rakstīja petīcijas, katru dienu bija domās ar KM.
Mēs augam kā sabiedrība un ar katru jaunu gadījumu pierādām, ka esam ļoti saliedēti un spēcīgi. Jo tā bija tautas kustība, tie bija mediji, kas pamodināja mūs, snaudošos politiķus. No sava mazā burbulīša, no savas nelielās pieredzes, politiski iesaistoties KM lietā, es redzu tos lieliskos cilvēkus, uz kuriem var paļauties, bet es zinu, ka to ir krietni vairāk. Paldies visai mūsu saliedētai Saeimas opozīcijai, kas darbojās un līdzpārdzīvoja, paldies vienīgajam koalīcijas kolēģim Jānim Iesalniekam, kurš nepalika vienaldzīgs un krietni rīkojās, sadarbojoties KM lietā. Elita Veidemane, Baiba Rudevska, Irēna Kucina, Inese Kahanoviča, Edgars Tavars, Rūdolfs Brēmanis, kolēģi no mūsu “neatkarīgo frakcijas” – Aldis Gobzems, Didzis Šmits, Linda Liepina, Karina Sprūde, paldies Saulvedim Vārpiņam par operatīvu iesaisti, paldies Zvērinātu Advokātu padomei, Ģenerālprokuratūrai, Baibai Juganei-Linterei, Saeimas Juridiskajam birojam, Jurdisikās komisijas konsultantiem, visiem citiem krietnajiem cilvēkiem, kas šodien atgrieza Latvijai cerību.
