Godājamais Rinkēviča kungs!
Pateicos Jums par atbildi, kuru sniedzāt man drīz pēc tam, kad 2015.gada 15.jūlija Eiropas lietu komisijas sēdē lūdzu Jūs komentēt Latvijas balsojumu pret ANO Cilvēktiesību padomes Rezolūciju par ģimenes aizsardzību „Protection of the family: contribution of the family to the realization of the right to an adequate standard of living for its members, particularly through its role in poverty eradication and achieving sustainable development”, turpmāk tekstā – Rezolūcija.
Atgādināšu Jums, ka Rezolūcija pēc savas būtības ir vērsta uz ģimenes, nevis indivīda kā tiesību subjekta tiesību aizsardzību, tai pašā laikā akcentējot individuālo cilvēktiesību aspektu, runājot par bērnu tiesībām uz ģimeni un drošu vidi. Līdz ar to, Jūsu vēstulē paustais arguments: “rezolūcija pārlieku akcentē nacionālo tradīciju nozīmi, taču izvairās sniegt risinājumu situācijām, kad tieši šo tradīciju vārdā ir noticis kāda ģimenes locekļa, piemēram, bērna cilvēktiesību aizskārums, un ir nepieciešams adekvāts tiesiskās aizsardzības risinājums,” neatbilst patiesībai, jo Rezolūcija tai skaitā balstās gan uz ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju gan uz ANO Konvenciju par bērnu tiesībām, kas ir norādīts arī Rezolūcijas ievadtekstā.
Esmu izbrīnīta par Jūsu vēstulē pausto, ka Rezolūcijā netika ņemta vērā „dažādu ģimenes formu pastāvēšanu, piemēram, nepilnu ģimeņu, audžuģimeņu, dalīto ģimeņu un citu”.Jo tieši pretēji Jūsu apgalvojumam, Rezolūcija atzīstot viena vecāka ģimeni par īpaši pasargājamu, aicina dalībvalstis pievērst atsevišķu uzmanību atraitņu un bāreņu interešu aizstāvībai un likumīgo aizbildņu tiesībām.
Raugoties no Eiropas Savienības (ES) tiesību regulējuma, ģimenes tiesības un ģimenes politika ir katras ES dalībvalsts iekšpolitikas jautājums, kas tiek definēts nacionālajās tiesību normās, ievērojot ES dalībvalstu demokrātisku dokumentu pieņemšanas procedūru.
Dotajā gadījumā Ārlietu ministrijas, kas ir atbildīga par valsts viedokļa pārstāvēšanu starptautiskajās organizācijās, t.sk., ANO Cilvēktiesību padomē, pienākums ir ievērot Latvijas Republikas normatīvo regulējumu, sniedzot Latvijas Republikas oficiālo viedokli– nacionālo pozīciju.
Ģimenes politikas jomā kā iekšpolitikas jautājumā Latvija ir nepārprotami definējusi, ka dabīgas ģimenes aizsardzība ir valsts prioritāte, bet stipras un stabilas ģimenes ir nacionālas valsts un tautas pamats. Uz to norāda Latvijas Republikas Satversme, Nacionālās attīstības plāns un Ģimenes politikas pamatnostādnes, kuru virsmērķis ir veicināt ģimeņu nodibināšanu, stabilitāti, labklājību un sekmēt dzimstību, kā arī stiprināt laulības institūciju un tās vērtību sabiedrībā.
Latvijas pārstāvis, balsojot pret Rezolūciju, ir rīkojies pretēji Latvijas Republikas normatīvo aktu un politikas plānošanas dokumentu pamatnostādnēm. Uzskatu, ka paužot Latvijas valsts viedokli, kas skar būtiskāko nacionālās attīstības jomu, Ārlietu ministrijai būtu bijis jāsaņemviedokļa saskaņojums vai balsošanas instrukcijasMinistru kabinetā, pirms tam konsultācijās iesaistot atbildīgo nozares ministriju (Labklājības ministriju).
Runājot par balsojuma procesu ANO Cilvēktiesību padomē – dotajā gadījumā Latvijas Republikas paustais viedoklis nevar būt uzskatāms par kopējo Eiropas Savienības viedokli, jo ES līmenī nav panākta vienošanās par ģimenes politikas pamatprincipiem un dotajā gadījumā tas ir klasificējams kā atsevišķu speciālistu personīgais viedoklis. Tāpat katra valsts ANO Cilvēktiesību padomē balsojumam reģistrējas atsevišķi un minētajābalsojumā piedalījās arī četras citas Eiropas Savienības valstis, līdz ar to Latvijas pārstāvis, balsojot pretRezolūcijas pieņemšanu ir paudis Latvijas valsts viedokli.
Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzu sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:
1. Vai Latvijas Republikas nostājaANO Cilvēktiesību padomes Rezolūcijas jautājumā tika saskaņota ar Labklājības ministriju un Ministru kabinetu? Vai Latvijas Republikas pozīcija tika saskaņota kādā citā atbildīgā institūcijā? Lūdzu sniegt pilnvarojuma un balsošanas instrukciju tekstu, norādot par balsojumu atbildīgās amatpersonas.
2. Kāds bija Jūsu minētās Latvijas delegācijas sastāvs Rezolūcijas apspriešanā? Kādus priekšlikumus iesniedza Latvijas delegācija un ar ko tie tika saskaņoti Latvijā? Ar kādām nevalstiskām organizācijām solidarizējās Latvijas pārstāvji ANO Cilvēktiesību padomē Rezolūcijas pieņemšanas procesā?
3. Kā tika nodrošināta Latvijas valsts nacionālo interešu ievērošana ģimenes politikas jomā, pieņemot lēmumu balsot pret Rezolūcijas pieņemšanu? Lūdzu norādiet konkrētus Latvijas priekšlikumus.
4. Kā tika ievērotas Latvijas Republikas normatīvo aktu prasībasLatvijas balsojuma procesā, argumentu sastādīšanā, priekšlikumu izstrādē, saskaņošanā un paušanā?
5. Kādas ir Latvijas prioritātes dalībai ANO Cilvēktiesību padomē un ar kādu atbildīgo institūciju tās ir saskaņotas?
6. Ņemot vērā sabiedrības lielu interesi par Latvijas balsojumu pret Rezolūciju, vai plānojiet iepazīstināt sabiedrību ar pilnu rezolūcijas tekstu un norādīt konkrēti tos Rezolūcijas pantus, pret kuriem iebilda Latvijas delegācija?
Cieņā
12.Saeimas deputāte
Jūlija Stepaņenko
