Elita Veidemane, Neatkarīgā Rīta Avīze” (www.nra.lv)
2020.gada 17.janvarī
«Baidos, ka ir jau par vēlu, un Kristīni tuvākajās dienās izdos Dienvidāfrikai,» balsij aizlūstot, saka Mārīte, Kristīnes māsa. «Man teica, ka situāciju var izmainīt tikai mūsu ģenerālprokurora un tieslietu ministra tieša vēršanās pie Dānijas attiecīgajām amatpersonām,» viņa turpina. Tad kas viņus kavē to darīt?!
Izrādās, LR pilsones Kristīnes Misānes nodarījuma niecīgums: viņa, glābdama savus bērnu un glābdamās pati no dzīvesbiedra vardarbības, aizbēga no mītneszemes – Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) – uz Latviju, pārkāpjot jaunākās meitiņas saskarsmes tiesības ar viņas tēvu, DĀR pilsoni. Par šādu «noziegumu» Latvijā sods ir nenozīmīgs, savukārt tur Kristīne var tikt ieslodzīta cietumā uz 15 gadiem, jo dzīvesbiedrs viņu apsūdzējis bērna nolaupīšanā un dokumentu viltošanā.
Kristīne, pirms gada dodoties uz Mozambiku, kur viņai bija savs bizness, lidoja caur Kopenhāgenu. Tur viņa tika aizturēta un arestēta, jo DĀR bija izdevusi aizturēšanas orderi, un jau gadu Kristīne atrodas Dānijas cietumā. Pērnā gada 10. janvārī Dānijas kompetentās iestādes nosūtīja vēstuli Latvijas Ģenerālprokuratūrai ar lūgumu pārņemt savu pilsoni tiesāšanai uz Latviju. Latvijas Ģenerālprokuratūra atteicās to darīt, jo neesot tiesiska pamata. Tātad atteikuma pamatā bija formāli iemesli. Sak, par tādiem niekiem nav ko satraukties, nav taču nekāds vērā ņemams noziegums… Bet šie «nieki» tagad var izvērsties traģēdijā: Kristīne var arī neiznākt no Dienvidāfrikas cietuma…
Tikai pēc tam, kad Kristīnes Misānes pārstāvji lūdza palīdzību Valsts prezidentam Egilam Levitam, Ģenerālprokuratūra pērnā gada novembra beigās nosūtīja vēstuli Dānijas prokuratūrai, lai aptur Kristīnes izdošanu.
Dānijas atbilde bija īsa: «Dānijas tiesas lēmums ir Kristīni izdot kriminālvajāšanai DĀR.» Trešdienas piketā, kas notika Rīgā pie Dānijas vēstniecības, iestājoties par Kristīnes atbrīvošanu, kāds piketētājs ar manāmu izbrīnu teica: «Dānija savulaik bija viena no pirmajām, kas atzina Latvijas Republikas neatkarību 1991. gadā. Kas ar viņiem tagad notiek?» Bet kas notiek šobrīd – ar mūsu Ģenerālprokuratūru, Tieslietu ministriju, deputātiem? Beigu beigās – ar mums pašiem? Vai kaut ko vēl ir iespējams mainīt, lai glābtu Kristīni?
Par šo situāciju – Neatkarīgās saruna (tā notika 14. janvārī, un situācija var mainīties katru dienu) ar Saeimas deputāti, pie frakcijām nepiederošo Jūliju Stepaņenko.
– Kā jūs vērtējat mūsu Ģenerālprokuratūras rīcību, precīzāk sakot, rīcības trūkumu?
– Visticamāk, Ģenerālprokuratūra nebija aizdomājusies, kas notiks ar Kristīni Misāni, ja Latvijas puse nepieprasīs viņu izdot tiesāšanai dzimtenē. Iespējams, viņi nodomāja: maznozīmīgs pārkāpums, nekas briesmīgs taču nenotiks. Mums trūkst starptautisko tiesību speciālistu, un prokuroram, iespējams, nebija vajadzīgo zināšanu… Mums nav nekādu līgumu ar DĀR, tāpēc turpmākā saziņa būs ļoti apgrūtināta. Bet es neticu, ka likumdevējs un izpildvara nevarētu izdomāt risinājumu šai situācijai. Es tiešām negribu nevienu vainot, izvērst politiskās cīņas vai salikt zīmogus, ka tā vai cita iestāde ir slikta un ka ģenerālprokurors jāsauc pie atbildības. Šobrīd svarīgāk ir iesaistīties pilnīgi visiem šīs problēmas risināšanā – neatkarīgi no politiskās pārliecības, jo laika ir ļoti, ļoti maz. Nav zināms, kurā brīdī notiks Kristīnes Misānes izdošana Dienvidāfrikai. Kam es negribētu piekrist, un to apgalvoja Ārlietu ministrija, ka šobrīd ir izsmeltas visas iespējas glābt Kristīni Misāni Dānijā un ka tagad «jāgaida Dienvidāfrika». Tas ir nepieļaujami. Civilizētā sabiedrībā nav pieņemts tā vienkārši sēdēt, gaidīt un vērot, kā mūsu valstspiederīgā tiek pakļauta briesmām. Un slikti ir tas, ka šī situācija ilgst jau gadu, un tas ir akmens mūsu – deputātu – dārziņā, ka neesam tai pievērsuši uzmanību.
– Vai esat sazinājusies ar Kristīnes tuviniekiem Latvijā?
– Jā. Viņi nav sēdējuši ar rokām klēpī. Darīts ir pilnīgi viss, arī advokāts Dānijā ir strādājis. Diemžēl ir saņemts atteikums no Eiropas Cilvēktiesību tiesas par Kristīnes izdošanas apturēšanu. Dānijas advokāts bija uzrakstījis lūgumu neizdot sievieti DĀR, jo tur cietumos ir briesmīgi apstākļi. Atbildē, kā noprotu, bija lakonisks «nē», bez motivācijas, un iespējamais noraidījuma iemesls ir tas, ka DĀR ir sniegusi Dānijai diplomātiskās garantijas par ieslodzījuma apstākļiem. Iedomājieties, Eiropas valstis, pat izdodot kriminālvajāšanai teroristus, pieprasa diplomātiskās garantijas no attīstības valstīm, jo visas pasaules valstis ir vienojušās par ciešamiem ieslodzījuma apstākļiem un nosoda spīdzināšanu. Diemžēl, kā liecina starptautiskā juridiskā prakse, diplomātiskās garantijas ir tikai skaista atruna, tās ir grūti izsekojamas, un par to pārkāpšanu valsti nav iespējams saukt pie atbildības. Diemžēl vairāki cilvēktiesību sargu ziņojumi liecina par to, ka DĀR cietumos pieaug vardarbība un ieslodzīto turēšanas apstākļi ir vēl ļoti tālu no tādiem, kas nerada tūlītēju cilvēktiesību pārkāpuma risku. Arī pavisam nesenais, 2019. gada maija ANO Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojums par DĀR ir pietiekami kritisks, lai mēs Latvijā varētu mierīgi noraudzīties uz Kristīnes atdošanu, jo cilvēku pārbāztajos cietumos notiek nesodāma vardarbība. Iespējas diplomātiskā veidā izrunāt šo jautājumu ir mazas. Domāju, patlaban vienīgā iespēja – šā jautājuma risināšanai jāsasauc visu attiecīgo Saeimas komisiju kopsēde, kurā piedalās arī Ģenerālprokuratūra un Tieslietu ministrija. Nevis tā, ka visi nāk un izstāsta, kāpēc viņi kaut ko nevar izdarīt, bet gan visiem kopā izdomāt, ko un kā darīt. Tas ir ne tikai Kristīnes Misānes glābšanas jautājums, tas ir arī Latvijas pašcieņas jautājums.
– Kaut kā nesaprotami – likt cietumā uz 15 gadiem par to, ka sieviete glābj – nevis nozog – savus bērnus?
– Runa ir par 1980. gada Hāgas konvenciju. Tā savulaik bija vairāk domāta tam, lai pasargātu māmiņas. Tajā laikā aktīvāk ceļoja tēvi, un, lai izvairītos no situācijas, ka tēvs pazūd tālēs zilajās kopā ar visu bērnu, bet mātei nav iespēju atgūt bērnu, tika radīta šī konvencija. Salīdzinoši nesen speciālisti nonāca pie secinājuma, ka šī konvencija ir morāli novecojusi, jo ceļo taču visi. Un māte, kas aizbēgusi kopā ar bērniem no vardarbības, nonāk konfliktā ar minēto konvenciju, lai gan visiem ir skaidrs, ka viņa izvēlējusies vienīgo pareizo ceļu.
– Ko darīs Saeimas deputāti, ja neskaita komisiju sanākšanu?
– Lūgsim likt lietā visus tiesiskos un diplomātiskos instrumentus. Iespējams, būs jaunatklāti apstākļi. Esam uzrakstījuši vēstuli ģenerālprokuroram un arī Valsts prezidentam.
– Jābrīnās par vienu lietu: Dānija taču ir ratificējusi izslavēto Stambulas konvenciju, kas it kā aizstāvot sieviešu tiesības un iestājoties pret vardarbību. Nu vajadzētu vērot konvenciju tās glābjošajā darbībā. Bet nekā tāda nav!
– Protams. Kā liecina publiska informācija, Kristīne ir vardarbības upuris, un viņai vismaz teorētiski vajadzētu saņemt aizsardzību. Starptautiskā kontrolējošā institūcija GREVIO, kas seko līdzi Stambulas konvencijas ievērošanai, arī varētu pievērst uzmanību Misānes gadījumam – atrodoties Dānijā, kas ir konvencijas dalībvalsts, sieviete ir ziņojusi par vardarbību tajā valstī, uz kuru viņu plāno nosūtīt. Tomēr izslavētās konvencijas sakarā Kristīne būtu pasargāta no saskarsmes ar vardarbību DĀR tikai tad, ja viņa būtu patvēruma meklētāja – tā nosaka konvencijas skaidrojošais ziņojums. Par šādiem gadījumiem – kā Kristīnes situācija – nav padomāts. Bet vai atceraties Čalovska gadījumu?
– Jā. Deniss Čalovskis bija Latvijas hakeris, viens no datorvīrusa Gozi radītājiem. Tagad viņš ir sertificēts datu aizsardzības speciālists. Bet 2015. gadā viņš tika izdots ASV, kur viņam draudēja brīvības atņemšana līdz 67 gadiem. 2016. gadā viņam piesprieda ieslodzījumu, kas bija vienāds ar apcietinājumā jau pavadīto laiku – 20 mēnešus.
– Droši vien daudziem šķita, ka viņš kā hakeris ir pelnījis sodu, un publicitāte šim notikumam bija nopietna, tāpat valdības un pazīstamu kvalificētu juristu iesaiste arī bija ievērojama. Toreiz sabiedrības lielākajai daļai sāpēja sirds par jaunieti un viņa tuviniekiem, kas būs šķirti uz mūžu. Lai arī kā, tomēr Čalovskis atgriezās Latvijā. Bet Kristīnes gadījumā – patiešām, kas gan tas par noziegumu? Tieši otrādi – viņa glāba savus bērnus! Un šā soļa dēļ tagad būs pakļauta briesmām, nerunājot par to, ka bērni augs bez mammas. Nav iespējams mierīgi lasīt tādus komentārus kā, piemēram, «vajag izvēlēties normālus partnerus» utt. Bet, piedodiet, katram ir tiesības pašam izvēlēties savu dzīvi, mīlestību, attiecības. Lai cilvēki kaut uz mirkli iedomājas par Kristīnes un viņas ģimenes šābrīža sajūtām. Ja Satversme nosaka LR pilsonim aizsardzību, ja LR pilsonis ir briesmās, tad šī aizsardzība ir jāveic. Protams, var pateikt: vai viena cilvēka dēļ visiem jāstāv uz ausīm? Bet ja tu izglāb vienu cilvēku, tu izglāb visu pasauli.
– Šobrīd gan ir citādi: cilvēks nevar būt drošs, ka valsts viņu aizstāvēs.
– Domāju, nevajadzētu būt nekādiem juridiskiem šķēršļiem, lai izlabotu kļūdu, kas bija pieļauta šā gada laikā attiecībā uz Kristīni Misāni. Bet slikti, ka šis mehānisms – palīdzēt – nestrādā pats par sevi, tam vajadzētu darboties kā pulkstenim, tiklīdz ar kādu mūsu pilsoni notiek kāda nelaime. Taču viss sāka notikt tikai tad, kad iesaistījās žurnālisti. Tas nav vienīgais gadījums, kad atlika žurnālistiem pieķerties pie ragiem, lai lieta sāktu virzīties uz priekšu. Paldies žurnālistiem, kuri izceļ šādas situācijas.
– Nav saprotams, kur palikušas karstās feministes, sieviešu tiesību aizstāvji un aizstāves…
– Tagad šī traģēdija kļuvusi publiska, bet pirms tam… bija klusums.
– Turpinot par Stambulas konvenciju: vai Latvijā atkal neatskan balsis par šīs bezjēdzības ratificēšanu?
– Nesen bija EP rezolūcija, viens no tās rosinātājiem bija deputāts Ivars Ījabs (Attīstībai/Par!), un šī rezolūcija aicināja ratificēt konvenciju tās valstis, kuras to vēl nav izdarījušas. Taču šobrīd koalīcija ir apzinājusi, ka konvencijas atbalstam nepietiek balsu. Atbildīgā par konvencijas virzīšanu – labklājības ministre Ramona Petraviča – arī atzīst, ka mūsu valstij šāda konvencija nav nepieciešama, jo mums ir likumi, kas paredzēti vardarbības novēršanai. Tāpēc konvencija netiks virzīta uz apstiprināšanu. Tagad tikai atliek vērot, kas notiek tajās valstīs, kur šī konvencija ir ratificēta. Piemēram, Dānijā… Tā vietā, lai sniegtu sievietei patvērumu un drošību, viņa tiek vajāta. Skaidri parādās, ka šī konvencija ir paredzēta gluži citām lietām: mūsu sabiedrībai nevajadzīgu ideoloģiju ieviešanai un kaut kādu «sieviešu aizstāvības» fondu pabarošanai ar nodokļu maksātāju naudu. Šī divkosība ir manāma arī «klimata pārmaiņu» aktīvistu uzstādījumos. Tāds divkosības un izlikšanās laiks.
– Bet, atgriežoties pie konkrētā Kristīnes Misānes gadījuma: ko viņas labā darīja vai dara Tieslietu ministrija?
– Diezgan neskaidra nostāja… Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja teica, ka darbs notiek, saziņa ar tuviniekiem notiek… Tomēr negribētos, ka viss paliek tikai sazināšanās līmenī. Turklāt – ja tiešām tā notiks, ka Eiropas Savienības pilsone tiks izdota soda izciešanai trešajā valstī, tā būs negatīva ziņa par Latviju. Ja ir politiķi, kurus neuztrauc viena atsevišķa cilvēka liktenis, tad varbūt lai viņi palūkojas uz situāciju no starptautiskā prestiža viedokļa. Mēs katru gadu maksājam dažus miljonus, lai turpinātu savu dalību dažādos starptautiskos klubiņos, lai «izskatītos labi» un būtu pareizajā kompānijā. Nu tad šis jautājums ir tieši mūsu primārais valsts pašcieņas jautājums. Mums trūkst starptautisko tiesību speciālistu, trūkst finansējuma, lai nodrošinātu pārstāvniecību, bet tās ir risināmas lietas. Ja vien būtu vēlme…
– Kuri deputāti ir aktīvi iesaistījušies Kristīnes Misānes jautājuma risināšanā?
– To aktīvi apsprieda ZZS frakcija, sevišķi Uldis Augulis. Ārpus frakcijām esošajiem deputātiem arī bija daudz ideju. Mums, protams, nav lielu cerību, ka mūsu aktivitātēm piebiedrosies citi deputāti, tomēr šajā gadījumā vajadzētu aizmirst politiskās nesaskaņas, jo jautājums ir par cilvēka likteni un pat dzīvību. Bet mēs neviens neesam komisijas vadītājs, mēs nevaram sasaukt komisijas sēdi, mēs varam tikai rosināt to darīt, ko arī izdarījām, tiklīdz tapa zināms par Kristīnes lietu. Deputātiem varēšana ir, vajag tikai gribēšanu. Instrumentu ir gana daudz, bet šajā jautājumā jābūt vienprātībai. Mēs uzreiz sagatavojām projektu Saeimas lēmumam – kā Saeima varētu iesaistīties diplomātiskā dialogā un atbalstīt Latvijas pozīciju. Un man ir prieks, ka tas noderēja: koalīcija tomēr vienojās uz mūsu sagatavotā lēmuma projekta bāzes vērsties ar lūgumu pie Dānijas. Ļoti ceram, ka tas palīdzēs.
***
Pēdējie notikumi
• Pēc Jūlijas Stepaņenko rosinājuma un ar citu deputātu atbalstu notiks Saeimas attiecīgās komisijas paplašināta sēde. Saeimas lēmumu varētu pieņemt kopā ar Ģenerālprokuratūru.
• Jūlija Stepaņenko trešdien kopā ar kolēģiem uzrakstīja Saeimas lēmuma projektu Kristīnes Misānes aizstāvībai. Koalīcija sākumā to «nepamanīja», tomēr pēc tam paņēma savam lēmuma projektam par pamatu, neinformējot par to Jūliju Stepaņenko un nepiedāvājot viņai to parakstīt.
• Ceturtdien Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) un deputāts Rihards Kols (NA) tikās ar Dānijas vēstnieku, lai pārrunātu Kristīnes Misānes jautājumu.
• Pie Dānijas vēstniecības trešdien notika pikets, lai pieprasītu Kristīnes Misānes atbrīvošanu no cietuma un izdošanu Latvijai.
• Kristīnes māsa Mārīte Batraka ceturtdien tikās ar prokuroru. Taču tur atbildēja, ka viņi (prokuratūra) savu lēmumu pauduši jau 2019. gada janvārī, un kopš tā laika nekādu izmaiņu vai jaunu pierādījumu nav. Tas nozīmē, ka no Ģenerālprokuratūras palīdzības nebūs. Savukārt Tieslietu ministrija (TM) gatavojot līgumu starp Latviju un DĀR par tiesisko sadarbību. Tas savukārt nozīmē, ka TM negatavojas cīnīties par Kristīnes Misānes neizdošanu Dienvidāfrikas varas iestādēm.
• Saeima vakar lēma lūgt Dānijas atbildīgajām iestādēm neizdot Latvijas pilsoni Kristīni Misāni Dienvidāfrikas Republikai, bet nav zināms, vai Dānija reaģēs uz šo lūgumu.
