2015. gada 15. septembris
Kad racionāls cilvēks runā par jaunu iniciatīvu, viņš saprot, ka jebkurai idejai ir finansiāls pamats. Ja mēs piekrītam ņemt savās mājās vēl 526 nelaimīgos, mums ir jāsaprot, kā mēs viņus uzturēsim. Protams, ka piesaistot pamatīgu finansējumu, mēs varētu sasniegt integrācijas brīnumu, ja katram bēglim pieliktu klāt privātskolotāju un aukli. Pēc pāris gadiem Jāņus mēs svinētu kopā, draudzīgā lokā ar jaunajiem 726 pilsoņiem. Latvijai komplektā ar 726 iebraucējiem, no Migrācijas fonda tikšot maksāti teju 4,6 miljoni eiro. Palūkosimies, vai tas ir daudz, vai maz.
Saskaņā ar Migrācijas fonda juridisko dokumentāciju, fonda līdzekļu apropriācijai jākalpo tikai kā papildus instrumentam bēgļu situācijas uzlabošanai, tikai papildinot no valsts budžeta ieguldītos līdzekļus. Līdz ar to, kad mēs lasām, ka uz katru bēgli Latvijai tiks samaksāti 6000 eiro, tas nebūt nenozīmē, ka visi šie 4,6 miljoni eiro var tikt izmantoti bēgļu izmitināšanai, ēdināšanai un citām vajadzībām, kuras šajā ārkārtējā situācijā nāktos segt steidzamā kārtā.
Migrācijas Fonda noteikumu 7.punktā ir uzskaitīti Fonda līdzekļu izmantošanas nosacījumi, kuri raisa plašu fantāziju – viens no mērķiem: valsts pārvietošanas programmu, stratēģiju un citu ar humāniem apsvērumiem pamatotu uzņemšanas programmu izveide un izstrāde; struktūru, sistēmu un personāla mācību izveide, lai rīkotu misijas uz trešajām valstīm un/vai citām dalībvalstīm, veiktu intervijas un medicīniskās drošības pārbaudes; informatīvi un integrācijas pasākumi pirms aizbraukšanas (vai brošūras par Latviju?). Lūk, te mēs redzam un saprotam, ka diemžēl lielākā daļa naudas Latviju pat nesasniegs, jo tā tiks notērēta patvēruma meklētāju tūlītējām vajadzībām un mistiskām ekspedīcijām un personāla apmācībām. Jā, par atlasi runājot: ministrs Kozlovskis deputātus mierināja, ka mēs esam izcīnījuši iespēju atlasīt sev tīkamos patvēruma meklētājus, daži pat piedāvāja noteikt īpašus kritērijus: kristieši, ģimenes ar bērniem. Paši asprātīgākie politiķi piedāvāja izvēlēties tikai ārstus vai inženierus. Visas runas par bēgļu īpašo atlasi skanēja kā Latvijas panāktais nosacījums. Tagad mēs redzam, ka patvēruma meklētāju atlase ir “iekļauta tāmē” un, ja tai ir paredzēti Eiropas Migrācijas fonda līdzekļi, tad attiecīgi Latvijai šajā jautājumā nebūs lielas teikšanas.
Vispār visas runas par atlasi un intervijām rosina domas par savdabīgu vergu tirgu, par kuru tagad sāk pārvērsties Eiropa. Ir cilvēki, kuri šos nabagus dzen izmisumā, ir cilvēki, kuri piedāvā “lielisku iespēju uzsākt jaunu dzīvi”, izdzīvojot Vidusjūrā, un ir cilvēki, kuri pēc tam šos izdzīvojušos metas šķirot. Laiku pa laikam izskan dažu Eiropas uzņēmēju balsis par to, ka bēgļi varētu būt noderīgi Eiropas novecojušam darba tirgum. Taču, ņemot vērā to, ar kādu degsmi šie jaunie cilvēki cenšas ieņemt valstis ar lielākām sociālām garantijām nestrādājošiem, ir skaidrs, ka par minimālo algu gaterī vai uz lauka viņi negribēs rukāt arī pie mums.
Latvijas oficiālās pozīcijas projekts 11.septembrī netika pat skatīts. Tā saturs atgādina pārgalvīgu biznesa plānu: mēs piekristu izvietot vēl 526 bēgļus, bet brīvprātīgi (zinām tagad šī vārda nozīmi – tas var pārvērsties par jebkuru skaitli), mēs zinām, cik izmaksās 240 dienu garumā uzturēt patvēruma meklētājus, kamēr tie gaida bēgļa statusu – gandrīz 863 tūkstoši eiro, mēs zinām, cik izmaksās pabalsti šiem cilvēkiem uz gadu – 2,4 miljoni eiro, mēs zinām, cik maksās latviešu valodas kursi – gandrīz 464 tūkstoši eiro. Bet mēs nezinām, cik no šiem jau redzamajiem tēriņiem varēsim segt no fonda līdzekļiem. Iespējams, ka tie būs latviešu valodas kursi, bet pārējo mēs maksāsim paši no sava budžeta, jo ekspedīcijām un intervijām būsim notērējuši visus līdzekļus no šī bezjēdzīgā fonda.
Bet ir arī cits risinājums: mums ir iespēja atteikties no šī šaubīgā darījuma un “atpirkties” no galvassāpēm par nieka 480 tūkstošiem eiro. Bet šāda iespēja Latvijas pozīcijā netiek izskatīta un diskusijas par šo tēmu nav. Tas gan šķiet dīvaini, īpaši ņemot vērā to, ka izdevumi no valsts budžeta bēgļu integrācijai, patvēruma meklētāju izvietošanai, ārstēšanai un citiem ar to saistītiem mērķiem ir burtiski neprognozējami. Ņemot vērā to, ka no visiem 65 bēgļiem, kurus jelkad mūsu valsts atzinusi par tādiem esam, tikai četri ir kļuvuši par Latvijas pilsoņiem, bet par pārējiem ziņu nav – integrēt jaunos ieceļotājus nāksies pamatīgi un ilgstoši.
Kas pie mums brauks? Sīrieši? Kāpēc ne Ukraiņi? Tādus jautājumus ļoti bieži nākas dzirdēt pēdējā laikā, un tie šķiet visai loģiski. Arī man ir paziņa, kurš cenšas nokļūt uz Latviju pie tēva – pašam viņam ir ģimene un divi bērni, viņš baidās no tā, ka tiks iesaukts karadienestā un ka bezjēdzīgi ies bojā. Viņš ir gatavs uz jebkuru darbu apmaiņā pret mierīgu dzīvi kopā ar savu ģimeni. Patvēruma meklētāju skaits no Ukrainas pēdējos divos gados ir būtiski palielinājies: 2014.gadā – 75, bet 2015.gadā līdz augustam – 40 cilvēki. Pārsvarā cilvēki no Ukranas dzīvo pie radiem un draugiem un nepretendē uz istabiņu Muceniekos un uz dienas naudu 2,15 eiro.
Eiropas Migrācijas fonds tika izveidots 2011.gadā, vēl pirms Ukrainas notikumiem, un jau tad starp prioritātēm uz 2014. un 2015.gadu pirmajā vietā bija Ukrainas, Moldovas un Baltkrievijas ieceļotāju pārcelšana. Kāpēc šādas prioritātes tika noteiktas? Kas tās izmainīja? Ja iedziļinās fonda neskaitāmajos pielikumos, izskatās, ka vēl 2011.gadā bija plāns pamatīgi sajaukt visas Eiropas tautas, pārcelt ieceļotājus “pēc iespējas lielākā skaitā”, “palielināt pārvietošanas skaitu, kurš uz doto brīdi ir pārāk mazs” (2011.gads). Kopējā Eiropas Padomes nostāja 2011.gadā: nodrošināt lielāku skaitu ieceļotāju Eiropas Savienības teritorijā un palielināt to valstu skaitu, kuras uzņem ieceļotājus – tā tika noformētas domas 2011.gadā. Tagad protams, kad ļaužu straumes gāžas aumaļām pār visām robežām, retorika ir izmainījusies uz S.O.S. saucieniem, un sāk izskatīties, ka kaut kas šai plānā ir sagājis greizi.
Ja iepazīstas ar 2013.gada augustā Eiropas Migrācijas tīkla uzdevumā PLMP veikto pētījumu, ļoti aizdomīgi jau tad izklausās pētījumā iekļautie jautājumi, uz kuriem Latvijai ir jāatbild, un tie skan aptuveni šādi: Vai Latvija ir gatava spiedienam saistībā ar lielāku skaitu bēgļu uzņemšanu? Vai Latvijai ir plāns, kā izmitināt lielāku skaitu patvēruma meklētāju? Kādas ir darbības gadījumā, ja Latvijai būtu jāuzņem no 500 līdz 3000 personām?
Spriežot pēc pētījuma secinājumiem, Latvija 2013.gada augustā nebija gatava lielākam bēgļu skaitam. Arī 2015.gada 9.februāra Valsts kontroles ziņojums atkal apliecina to pašu: tajā ir teikts, ka Iekšlietu ministrija ir pārkāpusi Migrācijas fonda noteikumus un izmantojusi piešķirtos līdzekļus pretēji norādēm, ministrija nav uzskaitījusi tos izdevumus, kuri nepieciešami patvēruma meklētāju izvietošanas un integrācijas vajadzībām, ministrijas budžetā šie izdevumi nav izdalīti atsevišķā programmā. Tāpat trūkst koordinētas uzskaites starp atbildīgām iestādēm: 2014.gadā Valsts robežsardze plānoja uzņemt 1000 patvēruma meklētājus, bet PMLP – 400. Faktiskais patvēruma meklētāju skaits 2014.gadā bija lielākais līdz šim – 364.
Gan 2013.gada pētījums, gan Valsts kontroles atzinums 2015.gadā apliecina, ka Latvija nav gatava šādam bēgļu skaitam un diez vai kādreiz būs gatava, ņemot vērā to, ka jau vairākus gadus par to ir informēta.
Tāpat kā jebkurā nesaprotamā situācijā, arī gadījumā ar bēgļu milzīgo pieplūdumu, ir vērts uzdot jautājumu: kam tas ir izdevīgi? Interesants šķiet kāda ASV žurnālista viedoklis par to, ka ASV uz bēgļiem ļoti labi pelna vietējās NVO, kuras nadzīgi ņem bēgļu izvietošanu un integrāciju savās rokās. Nez, kā ir pie mums? Jau pieminētajā 2013.gada pētījumā arī Latvijai tiek uzdoti dažādi jautājumi par iespējamo NVO iesaisti bēgļu izmitināšanā un integrēšanā.
Vēl interesantāks šķiet bēgļu atbalstošo tvītu pētījums saistībā ar Vācijas situācijas saasinājumu – vislielākais oriģinālo tvītu skaits, kuri aicināja atbalstīt bēgļus tieši Vācijas teritorijā, nāca nevis no Vācijas, bet gan no ASV un Lielbritānijas.
Jebkurā gadījumā bēgļu jautājums nevar tikt risināts emocionāli. Ir acīmredzami mēģinājumi manipulēt ar sabiedrības apziņu, katru dienu “bāžot acīs” aizvien jaunus šokējošus kadrus ar bojāgājušiem vai nelaimīgiem cilvēkiem, tādejādi mēģinot klauvēt pie vainas apziņas par katru mirušo dvēseli. Katra bilde, katra ziņa rada jaunu emocionālo argumentu vilni par labu lielākam skaitam bēgļu, bet neviens tai pašā laikā neaizdomājas par to, kā novērst situāciju, kad cilvēkiem ir jābēg, un kā likvidēt noziedzīgo cilvēku kontrabandu.
Tie jaunie cilvēki, kuri lēkā ar plakātiem Refugees welcome, tikpat viegli drīzumā pametīs dzimto valsti, kad viņiem apniks vārīt zupas patvēruma meklētājiem un Latviju skars smaga migrācijas krīze. Tikai viens jautājums šiem dziļi līdzjūtīgiem cilvēkiem: vai pietiekoši labi jūs esat parūpējušies par saviem vecākiem, vai esat pārlecināti, ka viņiem nekā netrūkst?
