Elita Veidemane, “Netakarīgā Rīta Avīze”, www.nra.lv
Pie frakcijām nepiederošā 13. Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko, izrādās, par tādu nav kļuvusi pašas iniciatīvas dēļ: viņai jau 6. novembrī, kad notika jaunievēlētās Saeimas pirmā sēde, ir palūgts neiekļauties Saskaņas frakcijā. Un to bija lūgusi Saskaņas «priekšniecība».
Tā kā Stepaņenko jau 12. Saeimā ir bijusi populāra deputāte – gan Saskaņas tradicionālo vēlētāju vidū, gan arī daudzu tādu politikas vērotāju vidū, kuri nemēdz balsot par Saskaņu, minētās partijas vēlēšanu sarakstu veidotāji acīmredzot secināja, ka Saskaņai būs vairāk balsu, ja sarakstā iekļaus arī Stepaņenko, sak, balsis par viņu mums ir vajadzīgas, bet pati Stepaņenko – ne. Jo viņai vienmēr ir savs viedoklis un principi, kurus – tavu brīnumu! – deputāte nepārkāpj.
Tāpēc šodien ir interesanti runāt ar Saeimas deputāti Jūliju Stepaņenko: viņai nav jāskatās uz frakcijas priekšsēdētāja īkšķi – balsot par vai pret? Viņa balso tā, kā uzskata par pareizu. Un domā tā, kā domā, neprasot atļauju politiskajiem uzraugiem.
– Jūs savulaik teicāt, ka mūsu valdībai vajag stingrāku mugurkaulu. Ko jūs ar to domājāt?
– 12. Saeimā novēroju, ka mūsu valstsvīriem diemžēl ir pietrūcis stingrības, iestājoties par Latviju. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir «bēgļu kvotu» ieviešana Latvijā 2015. gadā. Šis mehānisms mūsu sabiedrībai un valdošās koalīcijas pārstāvjiem tika uzspiests manipulatīvā formā. Biju viena no deputātiem, kas centās iestāties pret šo «urrāvelkamismu» – kopā ar mani bija Armands Krauze, Rihards Kols un Edgars Putra. Mēs pametām komisijas sēdi – cerībā, ka nepietiks balsu. Uzreiz mums pakaļ izskrēja lēmumu «uzraugošie» politiķi, draudot, ka šis solis tūdaļ gāzīs valdību, bet mēs palikām nelokāmi. Trūkstošā balss atradās. Opozīcijā. Tajā dienā, tajā lēmumā bija izspēlētas intereses, kas nebija Latvijas intereses. Kas virzīja deputātus, kuri bija gatavi balsot pret Latviju? Karjera? Noderīgums? Šādas situācijas kaitē Latvijai tieši ārpolitiskā ziņā. To dēļ mēs nereti tiekam uztverti kā nekonkrēts pūlis no kaut kādas Austrumeiropas valsts. Mēs speram tikai pirmos soļus valstiskās pašapziņas stiprināšanā. Pretstatā 2015. gadam – šogad Saeimā, 6. decembrī, notika balsojums, kas liecināja: esam beidzot spējīgi iestāties arī par Latvijas interesēm. Esmu lepna, ka Latvijas vārds izskanēja to valstu vidū, kuras atteicās parakstīt ANO migrācijas paktu. Klausījos pakta pieņemšanas debašu translāciju no Marrākešas un no runātājiem dzirdēju tikai vispārīgas frāzes par migrācijas vēsturisko raksturu, par to, ka «visiem jāsadodas rokās» utt., bet neviens nevarēja pamatot – kāds labums no tā būs viņa pārstāvētajai tautai. Arī Latvijā politiķi, kas atbalstīja paktu, cerēja «izbraukt» uz propagandas frāzēm un sasteigtu pakta tulkojumu, kas tapis tikai desmit dienas pirms Marokas samita. Piemēram, tulkojumā tik bieži lietotā «neregulārā migrācija» EK skaidrojošajā terminu vārdnīcā nozīmē nelikumīgu migrāciju. Tā, šim terminam piešķirot neitrālāku nokrāsu, var «paslēpt istabā ziloni». Vēl cīņa nav galā, un savas pozīcijas Latvijai jāsaglabā. Vislabāk – sadarbojoties ar valstīm, kuras arī iet roku rokā ar savu tautu. Šādas valstis tagad uzlūko Latviju ar cieņu – Polija, Ungārija, ASV…
– Kā tas ir – būt vienai, bez partijas aizmugures?
– Mans viedoklis nereti ir atšķīries no manas frakcijas viedokļa – kamēr strādāju šajā frakcijā. Mana visdārgākā vērtība ir uzticība saviem principiem. Par mani balsoja gan krievi, gan latvieši – cilvēki, kas ļoti mīl Latviju un vēlas to redzēt kā gādīgu māti saviem bērniem, kā neatkarīgu un stipru valsti ar gudru un uzticamu valdību. Kļūstot par neatkarīgu deputāti, es saglabāju savu brīvību un autonomiju, iespēju darboties saskaņā ar savu sirdsapziņu, bet tas arī nozīmē papildus manam darbam vēl dažādus tehniskus pienākumus. Ir daudz vieglāk darboties komandā, frakcijā ir daudzas priekšrocības – frakciju konsultanti, vienota lietvedība. Tomēr man svarīgāk ir saglabāt savas attiecības ar vēlētājiem, būt sasniedzamai un būt statusā, kad nav jāaizbildinās ar frāzi: «Tā lēma frakcija». Esmu personīgi atbildīga par savu darbu.
– Izskatās, ka būt «bezpartijiskai» ir brīvāk un godīgāk, jo, vērojot šodienas partiju mokas, (ne)veidojot valdību, dažkārt pat ir kauns piederēt kādai partijai…
– Ir daži politiskie spēki, kuri iekļuvuši Saeimā, pateicoties asai retorikai, kas bija vērsta pret citiem spēkiem. Dažas partijas ierobežoja pašas sevi ar sarkanajām līnijām, un tas, iespējams, ir galvenais iemesls, kāpēc neveicas ar valdības veidošanu. Bet varbūt partiju sistēma sevi ir izsmēlusi… Vēlēšanu sistēmas maiņa nāktu par labu ne tikai atsevišķiem deputātiem, kuri nejūtas piederīgi kādai frakcijai, bet arī vēlētājiem tas būtu labs ieguvums, jo, balsojot par kādu konkrētu kandidātu, viņa atbildība būtu daudz lielāka. Patlaban partiju savstarpējā aizvainotība neļauj konstruktīvi veidot valdību, un visas sarunas beidzas ar: «Muļķis! Pats muļķis!» Tagad runā par ārkārtas vēlēšanām. Domāju, ka sabiedrība no tām neko neiegūs. Visi taču ir tautas ievēlēti deputāti! Ja būs jaunas vēlēšanas, mums nav garantiju, ka ar valdības veidošanu nesanāks vēl bēdīgāk… Tas būtu slikts signāls arī investoriem. Vienīgi: daži deputāti varētu ierobežot savas ambīcijas un saprast, ka valsts šobrīd ir «uz pauzes». Šis «vecās koalīcijas mazākuma laiks» ir zelta brīdis dažādām iniciatīvām, piemēram, atbalstīta līdzekļu piešķiršana NMPD, tomēr apātiskā tehniskā valdība un budžeta neesamība rada problēmas vairākās nozarēs.
– Kas ir sliktākais šajā laikposmā, kad ir jaušama tāda politiskā nenoteiktība?
– Esmu novērojusi, ka tautas viedoklis ir ļoti maz pārstāvēts, un mediji ne vienmēr atspoguļo konservatīvo politiķu viedokļus vai arī cenšas tos sagrozīt. Ir taču arī tādi politiķi, kuri nepiemērojas konjunktūrai un nemēģina dekonstruēt savu pārliecību un ticību, viņi iet politikā ar visu savu būtību, saglabājot kristīgo vērtību dominanci, uz tām būvējot savu dzīvi un darbu. Nu nevar nolikt nost savu pārliecību kā tādu mobilo telefonu un pieņemt lēmumus, kas patiesībā nav tavējie!
– Tātad politika bez morāles ir amorāla?
– Noteikti! Ir ļoti bīstami pieņemt lēmumus, nebalstoties uz morālajām un ētiskajām vērtībām. Jo ātrāk sapratīsim, ka politikā ir jāpaliek uzticīgam pašam sev, nevis jāmainās atkarībā no vēja virziena, jo ātrāk Latvija uzplauks. Pie mums pirms diviem gadiem viesojās Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto, viņu sajutu kā īstu valstsvīru, kurš saprot, ka viņš starptautiskajā arēnā pārstāv savu tautu. Sijārto atzinās, ka daudzi citu valstu pārstāvji viņam raksta atbalstošas īsziņas un atvainojas, ka viņiem jābalso citādi. Ja arī Latvijā būtu vairāk šādu valstsvīru…
– Vai ir kāds jautājums, kuru jūs gribētu risināt kā valstsvīrs, precīzāk – kā valstssieva?
– Tikko esam nosvinējuši Latvijas valsts simtgadi, tātad esam pietiekami spēcīgi, lai glabātu savas valsts zeltu pie sevis. Mūsu valsts zelts – 7,7 tonnas – joprojām glabājas Anglijas Bankā. Tie ir 300 miljoni eiro ekvivalentā. Tas no valsts budžeta viedokļa nav daudz, tomēr Eiropas valstis jūtas drošāk, ja zeltu glabā pie sevis – tas ir arī Brexit dēļ. Ne vienmēr valstīm izdodas savu zeltu atgūt: patlaban notiek Venecuēlas pārrunas ar Anglijas Banku par 550 miljonu vērto zelta krājumu repatriāciju – Venecuēlas finanšu ministram tika atteikts! Latvijas zelta repatriācija būtu īsts apliecinājums mūsu suverenitātei.
– Ārzemju bankās šobrīd glabājas vairāk nekā desmit tonnu Latvijas zelta. Būtu vairāk, ja padomju okupanti 1940. gadā, naktī no 12. uz 13. jūliju, izzogot Latvijas Banku, uz Maskavu nebūtu aizveduši visu tur esošo zeltu – 1615 kilogramu, visu sudrabu un ārvalstu valūtu.
– Jā, tā notika. Bet tagad mēs esam neatkarīga un droša valsts, un Latvijas Bankas (LB) drošība ir augstā līmenī, tāpēc nevajadzētu būt nekādiem šķēršļiem zelta pārvešanai uz Latviju un glabāšanai LB naudas glabātavā. Nākamās finanšu krīzes gadījumā šis zelts Latvijai ļoti noderētu. Turklāt tas ir arī valsts prestiža jautājums. Latvija ir viena no 114 pasaules valstīm, kurām ir savi zelta krājumi, un mums zelta ir vairāk nekā Lietuvai un Igaunijai. Tas ir pilnīgi skaidrs: Latvijas valsts zeltam jāglabājas Latvijā.
– Kādus uzdevumus jūs redzat jaunajai Saeimai?
– Būs vairāki izaicinājumi. Ceru saņemt konstruktīvi domājošo deputātu atbalstu, ne tikai saglabājot jau esošās nostādnes, bet cīnoties arī par jaunām, sevišķi – par ģimenes aizsardzību un jaunās dzīvības aizsardzību, īpaši pievēršot uzmanību topošajām māmiņām, kuras atrodas smagas izvēles priekšā – pieļaut vai nepieļaut slikto lēmumu sociālo apstākļu dēļ. Zinu, ka Lietuvā ir labs ģimenes aizsardzības likums – no viņiem jāņem piemērs. 12. Saeimā viens no pēdējiem pieprasījumiem, kurus skatījām, bija par biedrību Papardes zieds, kuru finansē Sorosa dibināts fonds un kas mēģināja atcelt «tikumības grozījumus» 12. Saeimā.
– Jā, par to rakstījām, uzdodot konkrētu jautājumu: vai šīs NVO aktivitātes, ko apmaksājis ārvalstu privātpersonas, starptautiskā afērista dibināts fonds un kuras vērstas uz LR konkrēta likuma destrukciju, nav uzskatāmas par iejaukšanos valsts iekšējās lietās?
– Izskatās, ka apmaksāt likuma atcelšanu, lai turpinātu eksperimentēt ar mūsu bērniem, ir pilnīgi normāli, un mēs kā neatkarīga valsts nemaz nejūtamies pazemoti, ka te kāds šiverējas pa mūsu likumiem. Atkārtošu, ka «tikumības grozījumi» netika ieviesti tālab, lai kaut ko aizliegtu, bet gan – tieši otrādi – lai atļautu vecākiem spēlēt nozīmīgu lomu savu bērnu audzināšanā, vienojoties ar skolotāju un pasargājot bērnus no svešām ideoloģijām. Latvijas Satversmē nostiprinātajām vērtībām, kuras pieņem lielākā daļa Latvijas sabiedrības, jābūt noteicošām, runājot par bērna dzīves vērtību skalas veidošanu. Tikumība, kas izaug no paša cilvēka, ir patiesā brīvība. Ar brīviem cilvēkiem nav iespējams manipulēt: brīvi cilvēki nemelo un nepielāgojas valdošajiem vējiem. Daudzi šos «tikumības grozījumus» trivializē un saista vienīgi ar «zemjostasvietas jautājumiem», taču tas ir daudz dziļāks jautājums, kas ietver arī tēmas par to, kas notiek pusaudžu dzīvē, un kādām atziņām jāseko, lai bērni izaugtu par savas dzīves noteicējiem, brīviem no atkarībām, sasteigtām attiecībām un vilšanās.
– Kas vēl būs svarīgs 13. Saeimā?
– Būs jācīnās par risinājumiem, kas stiprinātu tautas labklājību, jo nabadzības riski ir ļoti augsti. Ir cilvēki, kuriem vienkārši nav, ko ēst. Jācīnās par samazināto PVN ikdienas pārtikai un apkurei, jādomā par to, kā palīdzēt adoptētājiem, iespējams, ieviešot bērna kopšanas atvaļinājumu neatkarīgi no vecuma, kurā bērns ienācis ģimenē, jāturpina veidot nodokļu maksātājiem draudzīgāku VID, ieviešot IIN atmaksu par hipotekārā kredīta procentiem. Ja Igaunijā tas ir iespējams, tad kāpēc pie mums ne?
– Jūs nesen cildinājāt krievu skolas, kurās lieliski tikuši svinēti valsts svētki – 18. novembris.
– Šogad novēroju, cik patriotiski kādā krievu skolā tika atzīmēta Latvijas simtgade bērnu kopīgi veidotā koncertā: zīmējumu konkurss, dziesmas un dejas Latvijai – patiesi un no sirds. Žēl, ka Šadurska kungs to neredzēja… Viņš, manuprāt, maldījās, apgalvojot, ka valoda ir noteicošais faktors patriotisma audzināšanā. Tas, ka bērni pēc koncerta sarunājās krieviski, nepadarīja viņu attieksmi pret Latviju citādu. Bet zinu vismaz vienu latviešu skolu, kur svētkiem par godu nenotika neviens koncerts… Nevaru piekrist, ka krievu skolas ir izolējušās no latviskās dzīvesziņas un latviskā valstiskuma: mums ir lieliski cilvēki, lielākā daļa no viņiem ir patriotiski, nevēlas Latvijā nekādu svešu varu un – tāpat kā latvieši – neatbalsta no ārpuses uzspiestus noteikumus.
– Latvijā ir mediji, kas kurina nacionālo naidu. Tā, piemēram, Jurijs Aleksejevs, kādas interneta vietnes «redaktors», pret kuru jau ir kriminālprocess, publicē drausmīgus «rakstus» pret Latviju un latviešiem. Nesaprotu, kā ar tādu naidu var dzīvot. Ja jums, biedri Aleksejev un pārējie, te nepatīk, dodieties uz citu valsti!
– Mediji ir atbildīgi par tautas noskaņojumu. Ja kaut kas sāp, tas ir noteikti jāizrunā, meklējot kopīgus saskarsmes punktus, nevis atkailinot nervus abās pusēs. Pozitīvs piemērs – Latvijas Radio 4: tajā ir raidījums par Latvijas reģioniem Neparastā province – žurnāliste ceļo pa dažādiem Latvijas nostūriem un stāsta par redzēto, par satiktajiem cilvēkiem. Raidījums ir krieviski, un tas ir tik sirsnīgs, ka reiz es pat nespēju izkāpt ārā no sava auto – klausījos līdz beigām… Pastāvot jūsu nosauktajiem riskiem, cilvēkiem nav jāizvairās runāt un skaidrot krieviski. Jo vairāk mēs, politiķi, mani līdzdomātāji, paudīsim viedokli arī krievvalodīgajiem, jo stingrāk nostiprināsies patriotisms un izpratne par valstī notiekošo – cilvēkiem patīk apspriest politiku, un tā viņiem kļūs tuvāka, ja politika būs pieejama arī viņu dzimtajā valodā. Bet, jo vairāk būs ziņu, kas krievus noliek pret latviešiem, jo vientuļāki krievi jutīsies, saprazdami, ka ir jāaizsargājas.
– Manuprāt, vientuļāki viņi jutīsies tad, ja mēs viņus atstāsim krievu valodas pozīcijās. Tāpēc – lūdzu, nāciet, runāsim latviski visi kopā! Es zinu, ka daudziem latviešiem patīk krievu literatūra, māksla, filmas un mūzika – tostarp arī man. Kultūras līmenī mēs saprotamies lieliski. Bet jūs, kā noprotu, esat optimiste: patiess izlīgums starp latviešiem un krieviem – gan politiskā, gan sadzīves līmenī – ir iespējams?
– Es to tā redzu! Ir jābūt medijiem, kas nešķeļ sabiedrību, un jābūt politiķiem, kuri spēj objektīvi izskaidrot procesus, nevis rīdīt latviešus pret krieviem un otrādi. Es pati esmu saukāta par okupanti, un mani ir mudinājuši atgriezties Krievijā, kaut gan visi mani senči nāk no Latgales, un mans vecvectēvs ir ticis izsūtīts par nevēlēšanos kolhozam atdot savu linu lauku. Un tad es aicinu šos mudinātājus labi izpētīt savu dzimtas koku: varbūt tajā ir arī kāds krievu atzars?…
